Latvijas atzīšana de iure bija pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas Republikas de iure atzīšanas process sākās pēc Baltās kustības sagrāves Krievijas Pilsoņu karā un Antantes Augstākās padomes vienbalsīga lēmuma Parīzē 1921. gada 26. janvārī atzīt Latviju un Igauniju par starptautisko tiesību subjektiem.
De jure - no latīņu valodas cēlies izteiciens, kas nozīmē "saskaņā ar likumu", tiek lietots kā antonīms latīņu terminam "de facto". (Termini "de jure" un "de facto" tiek lietoti situācijās, kad jānorāda uz atšķirību starp oficiālo un praktisko. Ja cilvēki seko noteikumiem, kas nav noteikti ar likumu, šie noteikumi ir spēkā de facto. Ja formāli spēkā esoši likumi praksē netiek ievēroti, tad tie pastāv tikai de jure.)
Latvijas delegācija Parīzes miera konferencē par savu galveno uzdevumu uzskatīja panākt no Sabiedrotajām lielvalstīm Latvijas valsts neatkarības de iure atzīšanu. Ievērojot to, ka Latvijas delegācija tieši piedalīties Miera konferencē nevarēja, galvenais tās darbības veids bija iesniegumu piesūtīšana konferences komisijām un kontaktu uzturēšana ar konferences vadītājiem un dalībvalstu pārstāvjiem. Visas savas darbības laikā (23.01.1919.—15.12.1919.) Latvijas delegācija Antantes valstu valdībām un Miera konferencei iesniedza 34 dažādus iesniegumus. Taču, saskaņā ar Latvijas diplomāta Oļģerta Grosvalda liecībām, nekādas atbildes uz tiem faktiski nesaņēma.
1920.g. 27. maijā Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti. Tā noteica, ka Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu. Satversmes sapulce savas darbības laikā veica arī valsts parlamenta funkcijas, tomēr tās galvenais uzdevums bija Satversmes teksta izstrāde un pieņemšana. Satversmes sapulce izstrādāja arī zemes reformas juridiskos pamatus
1921.g. kļuva par Latvijas starptautisko atzīšanas gadu.
