Mazliet no vēstures I
Evolūcijas procesā visi dzīvie organismi izstrādāja astronomisko orientāciju, piemēram putni nekad nenomaldās lidojot uz dienvidiem un zivis vienmēr nārsto ziemas laikā, tāpat saprātīgais cilvēks sāka orientēties laikā un telpā.
Tieši praktiskās vajadzības pievērsa cilvēka uzmanību debess parādībām un tam kā pārvietojas Saule, Mēness un zvaigznes.
Cilvēki daudzas naktis novērojot debesis pamanīja, ka zvaigznes vienmēr uzlec vienā un tajā pašā vietā pie horizonta, bet mēness maina savus rieta un lēkta punktus.
Cilvēki ne tikai ievēroja, ka Mēness pārvietojas līdz ar zvaigznēm, bet pilnu apgriezienu veic 27,3 diennaktīs. Šo laiku sāka saukt par lunāro, siderisko mēnesi (no latīņu valodas vārda “sideris” – zvaigzne). Turklāt Mēness maina savas fāzes, un pilna fāžu nomaiņa (29, 5 diennaktis) tika noskauta par sinodisko (no grieķu valodas vārda “sinodos” – savienojums) mēnesi.
Tā radās pirmais kalendārs – Mēness kalendārs.
Mazliet no vēstures II
Par mēness kalendāra parādīšanās laiku uzskata apmēram 4. – 3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.
Turpinot novērot Mēnesi, senais cilvēks pamanīja, ak noslēpumainais nakts spīdeklis virzās pa samērā šauru sfēras joslu, ko mūsdienās sauc par zodiaka joslu. Pa to pārvietojas arī “klīstošās” zvaigznes – planētas.
Kad parādījās pirmās civilizācijas, debess pētījumiem pievērsās priesteri, bet parastie cilvēki zināja par debess sfēru tik daudz, cik nepieciešams ikdienas darbos. Visticamāk, ka senatnē nebija divas atsevišķas zinātnes – debess ķermeņu kustība netika aplūkota atsevišķi, atrauti no to iedarbības uz cilvēku, gluži otrādi, visi pētījumi bija vērsti uz to, lai noteiktu cilvēka dzīves un debesu savstarpējo saistību.…
