Miršana un nāve

Ievads
1969. gadā psiholoģe K. Rosa (ASV) pētījusi mirstoša cilvēka psiholoģiskās izjūtas. Viņa norāda uz 5 mirstošo izjūtām: noliegšana, dusmas, lūgšanās, depresija, akceptēšana. No sākuma slimie pacienti noliedz savu slimību, tad dusmojas uz savu likteni, tad lūdz Dievu atļaut viņiem dzīvot, cieš no depresijas, domājot par nāvi, un beigu beigās to akceptē.
Mums visiem būs jāpiedzīvo divas lietas - mūsu tuvo cilvēku nāve un mūsu pašu nāve.
Pastāv 4 priekšrocības
Mirstošais var aiziet no dzīves saskaņā ar savu pārliecību , kā tam būtu jānotiek;
Viņam var būt iespēja pabeigt kādu darbu vai uzdevumu , atstāt testamentu vai narādījumus palicējiem , viņš var piedalīties apspriešanā , kas saistās ar bēru ceremoniju un apglabāšanu;
Mirstošajam ir iespēja padomāt , vai tikties ar cilvēkiem , kas viņa dzīvē ir bijuši nozīmīgi , pieņemt svēto vakarēdienu u.tml;
Mirstošajam rodas izpratne pat to , kas notiek ar viņa ķermeni un ko veic medicīniskais personāls.
IV nāves pakāpes
Sociālā nāve – raksturīga tieksme izolēties no sabiedrības , ieslēgšanas sevī.
Psihiskā nāve – atbilst cilvēka apziņai par acīmredzamo galu.
Smadzeņu nāve – pilnīgi pārtraucas smadzeņu darbība un tās kontrole pār organisma funkcijām.
Fizioloģiskā nāve – atbilst pēdējo organisma funkciju izdzišanai , kas nodrošina dzīvībai svarīgu orgānu darbību.
…