1940. gadā Latvijas teritoriju okupē PSRS armija un Latvija kļūst par PSRS sastāvdaļu. Mūzikas dzīve vāji turpinās zem cita karoga. Kaut kas notiek arī vācu okupācijas gados (1941–1944), bet galvenais, ar ko saistās šie gadi, ir latviešu tautas un līdz ar to arī kultūras neatgriezeniska sašķelšana divās daļās – liela un būtiska latviešu inteliģences daļa dodas emigrācijā, lai izbēgtu no padomju varas. Latvijā palikušie vai nu kļūst par padomju ideju vergiem, vai arī mēģina balansēt radošo dzīvi tā, ka vara neiebilst, bet sirdsapziņa pašiem tīra. Izcilākie vārdi – 21 simfonijas autors Jānis Ivanovs (1906–1983), folkloras zinātnieks Jēkabs Graubiņš (1886–1961), virtuozs spēles meistars un postmodernu rotaļu autors Marģeris Zariņš (1910–1993).
Padomju laikā ļoti aktuāls bija nācijas, kultūras, valodas izdzīvošanas jautājums, un mākslinieki, šķiet, apzinājās savu lomu tautas gara stiprināšanā. Tādejādi par vienu no galvenajām radošajām problēmām virkne latviešu komponistu izvirzīja uzdevumu savā mūzikā runāt "dzimtajā valodā" (šī vēlme sevišķi izteikta bija 80. gados). Turklāt, tieši tas, viņuprāt, latviešu mūzikai piešķirtu savdabību. Komponists Pēteris Vasks 80. gadu nogalē saka: "..Tas ir varbūt pats galvenais, pats svarīgākais, ar ko, kā mums vispār jāiet pasaulē, – runāt dzimtajā valodā, pastāstīt, kas mums ir tas svarīgākais, kas mums ir būtiskākais, par mūsu sāpēm, par mūsu priekiem.." …