Cilvēce jau sen meklēja universālu preču naudu, kas interesants visiem tirgus dalībniekiem un ar to varēs veikt jebkuru darījumu. Daudzus gadsimtus par ērtāko naudas preci bija dārgmetāli - zelts un sudrabs, kam bija vairākas priekšrocības:
viendabīgumu;
Liela vērtība, pat mazam apjomam;
izturību pret apkārtējās vides iedarbību;
vienkārši dalāmība par patvaļīgu lieluma gabaliņos;
Mērens ierobežojums;
relatīvo stabilitāte piedāvājumā.
Tieši, tāpēc zelta un sudraba stieņi un monētas kļuva par pamatu ilgu laiku monetārās sistēmas daudzās valstīs visā pasaulē, un gadsimtiem ilgi vārds "zelts" "sudrabs" un "nauda" tika sinonīmi.
Monētas, kas tagad ir kaltas pie valsts naudas kaltuves - ir vecākā forma naudas: Senajā Grieķijā monētām vēl VIII-VII gs. P.m.ē. Romā pirmo monētu kaltuve izveidota Junonas Monetas templī, no tā laika arī mēs pazīstam terminu monēta.
Par materiālu monētu ražošanai parasti ir īpaši sakausējumi ar labu izturību pret skrāpējumiem, tāpēc, ka monētas tik ātri pāriet no rokas rokā, ka mīkstais metāls neizturētu pat gadu.
Kopš seniem laikiem, Krievijā un vēlāk Maskavas
valstī, bez savas metālu ražošanas, ieveda metālu
stieņos, monētas un precēm no citām valstīm caur
tirdzniecību izmantoja ārvalstu monētas,
tirdzniecībā, līdzās ar kažokādām.
Visplašāk Krievijā izmantoja arābu naudas zīmes:
zelta dinārus un sudraba un dirgremi, vara fels. Ja
norēķinam nepietiek monētu par normu uzskatīja
sadalīt monētu daļās. Dažreiz pat speciāli kala šim
nolūkam.
Monētas reversā tai tika pāri iekalts krusts, kas ļauj vienkārši sadalīt divās vai četrās daļās. …
