Neoimpresionisms vai puantilisms
neoimpresionisms – postimpresionisma novirziens, kuru var uzlūkot arī par patstāvīgu parādību un kuram ir vēl citi nosaukumi: divizionims (no franču "division" – sadalīšana) un puantilisms (no franču "point" – punkts). Šī virziena dibinātājam Žoržam Serā (1859 – 1891) 19. gadsimta beigās drīz vien radās sekotāji – Pols Siņaks, Anrī Edmons Kross, Albērs Dibuā-Pillē, Šarls Angrāns, bijušais impresionists u.c.
Kā izpaužas
Neoimpresionistu uzmanības centrā bija mākslas darba formālā puse, galvenokārt krāsu efekti. Impresionistiskais lokālkrāsas (paša priekšmeta krāsa) dalījums tika turpināts, novests līdz galējībai un vienkāršots. Līdzīgi impresionistiem, neoimpresionisti visbiežāk gleznoja vizuālās realitātes motīvus un atveidoja tos kā gaismā, atmosfērā un krāsās irstošus, vibrējošus materiālos objektus, kuriem mērķtiecīgi izmantoja tikai krāsu spektra krāsainos toņus (nevis neitralizētos) dažādās spilgtuma un gaišuma pakāpēs. Pieauga krāstoņu tīrība; atsevišķs krāstonis tika ieklāts kā sīks laukumiņš, impresionistu nenoteiktais, komatveidīgais, dažādos virzienos ejošais otas triepiens pārvērtās par regulāru, vienveidīgu punktu (no tā arī radies viens no virziena nosaukumiem), t.i., apaļīgu vai taisnstūrainu krāsu plankumiņu, kuram nebija jāsajūk ar citu vai jāapklāj cits. Spektrālo krāsu mozaīka pastiprināja gleznas juteklisko iedarbību, ikdienišķs motīvs pārvērtās par daudzkrāsaini mirdzošu, dzīvespriecīgu pasauli. Atkāpjoties no gleznas, sīkie krāsu punkti optiski apvienojās, tādējādi aizvietojot krāsu mehānisko sajaukumu, ko parasti veido uz paletes vai audekla.
…
