Pestaloci sociāli pedagoģiskie un filosofiskie uzskati

Pestaloci ieviesa vairākus mūsdienu pedagoģijas principus. Vairākas reizes dibinājis skolas zemnieku bērniem. Kaut arī skolas nācās slēgt, Pestaloci uzskati ieguva popularitāti. Galvenos savas pedagoģijas principus aprakstījis darbā "Kā Ģertrūde māca bērnus" (Wie Gertrud ihre Kinder lehrt). Pēc Pestaloci domām, galvenais labas pedagoģijas pamats ir cilvēka dabīgo īpašību attīstīšana.
Pestaloci pasaules skatījumam ir demokrātisks raksturs. Kopumā tas ir ideālistisks, bet viņam piemīt progresīvs raksturs, tā kā ir pildīts ar humānismu, demokrātisku tieksmi un dažus materiālistiskus apgalvojumus un dialektiskos atzinumus.

Pēc Pestaloci domām, pats galvenais līdzeklis cilvēka audzināšanā un attīstībā ir darbs, kurš attīsta ne tikai fizisko spēku, bet arī prātu, kā arī veido tikumību.

Audzināšanas mērķis un jēga
Pestaloci audzināšanas mērķis ir attīstīt visus cilvēkam dabas dotos spēkus un spējas, pie tam šai attīstībai jābūt daudzpusīgai un nevainojamai.

Audzināšanas ietekmei uz bērnu jābūt saskaņā ar viņa dabu. Pedagogam nav jāapspiež pieaugošā cilvēka dabīgo attīstība, kā parasti tas notiek skolās, bet jāvirza šo attīstību pareizajā virzienā, novēršot šķēršļus un iespaidošanu, kas varētu to aizturēt vai novirzīt.

Atteikt bērniem palīdzību visu cilvēcisko spēju attīstībā arī ir pareiza audzināšana.

Pestaloci sava laika modernās skolas, kurās bērni nežēlīgi tiek atrauti no dabas uz ilgu laiku tika ievesti aukstā un nedzīvā burtu un vārdu pasaulē, sauc par antipsiholoģiskām. Tā vietā, lai bērns attīstītos, viņš kļuva stulbāks šādos apstākļos, bez rūpēm par bērnu prasībām un vēlmēm.…