Karadarbība Austrumu frontē sākās ar Krievijas iebrukumu Austrijā un Austrumprūsijā. Sākumā krieviem veicās labi, bet tad vācu armija no Rietumu frontes pārsviedās un Austrumu un apturēja krievu drausmīgo uzbrukumu. Šajā Austrumprūsijas daļā ezeros un purvos noslīka tūkstošiem krievu kareivju un gandrīz 100 000 tika saņemti gūstā. Tad vācieši iebruka Krievijas Polijā un krievu armija, kuras karotprasmi un ekipējums nekam nederēja cieta lielus zaudējumus. Neskaitot nelielos panākumus pret austriešiem, arī 1925. gads krieviem bija nelaimes gads. Viņu karavīri, no kuriem daudzi cīnījās bez šautenēm, pazaudēja teritoriju Francijas lielumā. Vācieši guva uzvaru pēc uzvaras un saņēma gūstā milzum daudz karavīru ar visu bruņojumu ieņēma Varšavu un padzina krievus no Lietuvas. Taču Krievijai vēl bija tikpat daudz karavīru rezervē, un 1926. gadā ģenerāļa Brusilova vadībā norisa veiksmīga ofensīva pret Austriju.
Latvieši cerēja, ka krievu valdība pienācīgi novērtēs viņu uzticību un patriotismu. Pēc kara viņi tapēc arī gaidīja latvju tautai labāku dzīvi. Jau paša kara sākumā Krievijai karā neveicās. Krievu karaspēks iebruka Austrumprūsijā; bet tur to smagi sakāva (pie Tanenbergas), un tas bija spiests atkāpties. Krievu karaspēka rindās varonīgi cīnījās latvju karavīri, ciezdami smagus zaudējumus. Ļoti lielus upurus mums prasīja cīņās pie Mazuru ezeriem (Austrumprūsijā) un Augustovas mežos (Polijā). Krievu armijā latvieši zaudēja vairāk karēvju, kā vēlākās atbrīvošanas cīņās. Šis upuru skaits pārsniedz pat divgadējo latviešu strēlnieku asiņaino cīņu upuru skaitu. Jau 1915. gada pavasarī, krievu kara vadībai negaidot, vācieši ielauzās Kurzemē. No Šauļu puses nākot un nesastopot nekādu lielo pretestību, viņi tuvojās jau Jelgavai. Bet tad viņi uzdūrās diviem latviešu zemessargu bataljoniem, kas tiem izrādīja sīvu pretestību.…
