KARA KOMUNISMA EKONOMIKA
Kad vara jau bija boļševiku rokās viņu priekšā bija arī pēckara grūtības, ne tikai komunisma ieviešana. Risinot sagrauto ekonomiku radās jēdziens –kara komunisms.
Kara izraisītā ekonomiskā krīze vēl vairāk saasinās 1917. gada sākumā. No Petrogradas un citu pilsētu tirgiem cits pēc cita pazuda pārtikas produkti. Cenu paaugstināšanās noveda pie tā, ka apavi, apģērbs un pārtika kļūva par deficītu, un vairākums iedzīvotāju tos vairs nevarēja iegādāties. Tā, rudzu cenas celšanās rūpnieciskajos rajonos salīdzinājumā ar lauksaimnieciskajiem bija – 1914. gadā - par 19%, 1915. gadā - par 39%, 1916. gadā - par 57%. Dažas fabrikas un rūpnīcas apturēja darbu izejvielu vai kurināmā trūkuma dēļ. Militārie pārvadājumi pārslogoja dzelzceļu, un tas nespēja nodrošināt rūpniecības vajadzības. Zelts no norēķiniem pazuda līdz ar kara sākumu. Izdevumi palielinājās ar katru gadu. Valsts tēriņi bija lielāki nekā ienākumi:
1914. gadā par 39%, 1915. gadā par 74%, 1916. gadā jau par 76%.
Ārkārtas pasākumi ekonomikā sākās ar pārtikas diktatūru. Ļoti ātri tika izskausta privāta tirdzniecība. Par pārtikas produktiem maksāja cietajā –papīrnaudā, kuras vērtība arvien kritās. Notika pārtikas repartīcija (lauksaimniecības produktu sagādes metode – visa lauksaimniecības produkcija virs normās paredzētā minimuma bija jānodod valstij), tas nozīmē, ka nekādu pārpalikumu zemniekiem nepalika, kas bēc boļševiku domām likvidēja zemnieciskās privātīpašnieciskās tieksmes. Rūpnīcas tika slēgtas, darbs bija neatalgots un skarbs un rūpnīcas tika nacionalizētas jeb notika ekspropriācija. Kur palika viss saražotais? Lielākoties sarkanās armijaas vajadzībām. Salīdzinoši nesenā dzimtbūšana bija atcelta, bet boļševiku vadītās bruņotu strādnieku vienības sūtīja terorizēt zemniekus, kas atteicās par velti atdot viņu audzēto pārtiku.
…
