Dzeguze
Tā ir apmēram baloža lielumā, tikai slaidāka, aste pagara ar melnām un rūsganām krusteniskām svītrām. Spārni strupi, tumši brūni ar svītrojumu apakšpusē. Acis kā izbrīnītas, knābis melns. Dzeguzes “ku-kūū” var dzirdēt no koku galotnēm, arī lidojot. Parasti vērojama mežā, bet dažreiz arī māju tuvumā. Ēd spalvainos tauriņu kāpurus. Olas dēj mazo dziedātājputnu ligzdās, kuru krāsojums līdzīgs dzegužu olām.
Vidējais dzenis
Ļoti košs, raibs putns, paliels, bet mazāks par dižraibo dzeni. Knābis mazāks. Galvas virsa sarkana, zemaste bāli sārta, spārnu melnraibi, mugura melna ar nelieliem baltiem laukumiņiem abās pusēs. Krūtis dzeltenīgas. Dzenīša seja ir gaiša.
Šis putns ir diezgan negants. Mežā bija liels satraukums, jo dzenis mēģināja piekļūt meža zīlīšu perēklim bojāta oša dobumā ap vienu metru augstumā no zemes. Dzenītis bija mēģinājis paplašināt zara caurumu - zīlītes perēkļa skreju. Tā kā osis ir ciets koks, kalšana tik viegli nepadevās. Viņš mēģināja izkalties caur koksnes slānim, bet pagaidām bez rezultātiem.
Čunčiņs
Maziņš, slaids, pa gabalu pelēks putniņš. Tuvāk apskatot, var ievērot gaišu, dzeltenīgu acu svītru, tāda pat pakaklīte un vēders, galva, spārni, mugura brūngana. Novērojām koku zaros, kur dziedāja ļoti raksturīgo dziesmiņu “čuņ-čiņ!” , tā saucot savu vārdu. Dziesmiņu atkārto daudzas reizes. Ja iztraucē, pārlido uz citu koku.
Ēd kukaiņus, kāpurus, ko atrod uz kokiem. Čunčiņš ir visur, kur koki, arī māju tuvumā.…