RADIĀCIJAS ATKLĀŠANAS VĒSTURE
1895. g. Vilhelms Konrāds Rentgens atklāj pirms tam nepazīstamu, cilvēka maņu orgāniem neuztveramu staru veidu – X starus, kas deva iespēju redzēt cauri necaurspīdīgiem priekšmetiem, ko vēlāk nosauca par rentgena stariem;
1896.g. Antuāns Anrī Bekerels novēroja urāna sāļu jaunu īpašību – izstarot neredzamus starus ar lielu caurspiešanās spēju. Vielu īpašību izstarot neredzamus/caurspiesties spējīgus starus vēlāk nosauca par radioaktivitāti, bet pašus elementus par radioaktīovajiem elementiem. Bekerels novēroja, ka ķīmiskā savienojuma veids, temperatūra, spiediens, elektriskie magnētiskie lauki to neiespaido. Līdz ar to tas norādīja uz jaunu/nezināmu elementu īpašību;
Lai noskaidrotu īpašību, ko atklāja Bekerels, savus eksperimentus uzsāka poļu zinātniece Marija Skladovska – Kirī un viņas vīrs franču zinātnieks Pjērs Kirī;
1899. g. Ernsts Rezenfords pierādīja, ka radioaktīvais starojums ir neviendabīgs un sastāv no vairākiem komponentiem, kuri atšķiras ar caurspiešanās spēju - alfa un beta stari;
Zinātniece Marija Kirī izteica pieņēmumu, ka alfa stari sastāv no atomu daļiņām, kas arī apstiprinājās. 1900. gadā Villards pierādīja trešo radioaktīvā starojuma komponentu – gamma starus;
RADIOAKTIVITĀTES RAKSTUROJUMS
Radioaktivitāte ir dažu nestabilu kodolu īpašība, saistībā ar kuru tie spontāni sabrūk, radot citu elementu kodolu un izstarojot radioaktīvo starojumu. Šis process tiek apzīmēts kā radioaktīvā sabrukšana;
Radioaktīvos procesos izdalīto enerģiju mēra elektrovoltos (eV);
Radioaktivitātes mērvienība SI mērvienību sistēmā ir Bekerels – Bq;
Plaši tiek izmantota radioaktivitātes mērvienība Kirī (Ci), kas apzīmē radioaktīvā starojuma daudzumu, kas rodas, ja vienā sekundē sabrūk 3.7 * 1010 atomu;
Nozīmīga ir mērvienība, kas rāda radioaktīvās sabrukšanas ātrumu. Laiku, kurā radioaktīvās vielas kodolu skaits samazinās divas reizes sauc par pussabrukšanas periodu (T1/2);
Radioaktīvā starojuma devas apzīmēšanai izmanto dozas mērvienības. Par pirmo dozas mērvienību tika pieņemta HED vienība (doza 1 HED ir līdzvērtīga 600 rentgeniem). 1937. gadā pieņēma jaunu dozas mērvienību – rentgenu (R), kuru noteica pēc gaisā izraisītās jonizācijas pakāpes. Rentgenos raksturo radioaktīvo staru plūsmu, tāpēc to sauc par ekspozīcijas dozu (D). 1953. gadā radiobioloģijā ieviesa jaunu dozas mērvienību – radu, ar to raksturo vielās absorbēto enerģijas daudzumu, tāpēc to nosauca par absorbēto dozu (DA);
Kvalitātes faktors (KF) rāda, cik reižu dotā starojuma bioloģiskā efektivitāte ir lielāka par staru bioloģisko efektivitāti. Absolūto fizikālo dozu (rados) reizinot ar kvalitātes faktoru, iegūst bioloģiski salīdzināmo ekvivalento dozu (rem jeb RBE);
Absorbēto dozu DA SI sistēmā izsaka Grejos (Gy). Vien Gy atbilst 100 rad, savukārt ekvivalento dozu SI sistēmā izsaka sīvertos (Sv). Viens Sv atbilst 100 RBE jeb rem vienībām. …
