Reiz dzīvoja kāds ķēniņš, kurš bija devies sēņot. Mežā viņam līdzi bija ganu zēns un galma kungi. Ķēniņam vēl bija sēņu grāmata, pēc kuras tad nu viņš arī lasīja visas sēnes.
Ganu zēns jau manīja, ka ķēniņš grozā baraviku vietā liek suņu sēnes, un centās to sēņotājam pačukstēt, taču neviens nedrīkstēja aizrādīt pašam ķēniņam, kuram vēl ir sēņu grāmata.
Tā nu ķēniņš, lepns par savu ieguvumu, svinīgi nodeva sēnes galvenajai virējai, bet viņa izbijās no ieraudzītā, jo zināja, ka tās nav ēdamas sēnes.
Zemniece pagatavoja sēnes kā vien prata, tomēr nedeva tās ķēniņam, bet it kā nejauši paklupa aiz melnā ķēniņa suņa, izliedama visu savu virumu, tāpēc viņa tika atlaista no darba. Vien suns paspēja apēst dažus kumosus sēņu un nākamajā dienā arī nomira.