Rakstības izveidošanās un galvenie rakstības veidi

Latviešu valodas rakstības vēsture – 19.gs.
Jaunlatviešu darbība
Aicinājums pāriet no gotu burtiem jeb fraktūras uz latīņu burtiem jeb antīkvu (1847)
J. Alunāna jaunievedumi (daži):
patskaņu garums rādīts ar burtu h un tikai vārdu saknē, piemēram, pahrluhkot = pārlūkot, pahrestiba = pārestība; 
ŗ, ļ, ņ, ķ rakstīti atbilstoši mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas likumiem, piemēram, ļoti, ņaudeht; 
divskanis o [uo] attēlots ar o, tādējādi burts o apzīmē dažādi runājamas skaņas, piemēram, osis, bļoda, blokada, bombardeereht;
Vienoti principi tomēr netiek izstrādāti

Latviešu valodas rakstības vēsture – 20.,21.gs.
Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs
Mūsdienu ortogrāfijas pamatus viņi izstrādā RLB Pareizrakstības komisijā
Svarīgākie principi:
Fraktūru aizstāj antīkva jeb latīņu burti;
Patskaņu garums apzīmēts ar svītriņu virs burta gan saknē, gan priedēklī, piedēklī un galotnē;
Divskanim, kas agrāk tiek rakstīts ar ee, dots apzīmējums ie, bet divskanim o - uo, piemēram, uoga; 
Antīkva nostiprinās 1930. gados
Pašreiz 2 ortogrāfijas - "Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca" un "Latviešu valodas vārdnīca"
…