Vārds „renesanse“ nozīmē „atdzimšanu“.
Šī kultūras apvērsuma dzimtene ir Itālija, kur tirgotāju un Baznīcas aktivitāšu dēļ bija uzkrātas lielas materiālās vērtības, intelektuālais potenciāls bija augstāks, nekā citur Eiropā, un kur sadrumstalotība daudzās mazās valstiņās un stipro kaimiņzemju ietekme bija pieņēmušas milzīgus apmērus.
Tas veicina agrāk nepieredzētu garīgās dzīves uzplaukumu un radošo meklējumu daudzveidību.
Jau viduslaikos itāļu intelektuāļu vidū radās pastiprināta interese par Romas kultūras mantojumu un lepnums par kādreizējo Romas varenību, kas izpaudās literatūrā un mākslā.
Paralēli cilvēka miesas un individualitātes kultam Itālijas pilsētās parādījās interese par Romas senatni. Latīņu valodas pratēji cītīgi meklēja visās bibliotēkās vēl nezināmus antīkās literatūras pieminekļus. Ja tēlotājas mākslas - tēlniecība, arhitektūra, glezniezība - itin ātri pārstāj kopēt antīkās mākslas formas un, uz tām balstoties, jau rada jaunas, reālā dzīvē saknotas, tad antīkās literatūras cienītāji bieži vien pāriet ekstrēmā. Šo senatnes fanātiķu jeb humānistu pietāte pret antīkajā tautām ir tik liela, ka viņi pat sāk nicināt savu valodu un par kritikas cienīgiem atzīst tikai tos literatūras darbus, kas sarakstīti latīņu valodā.
Par pirmo renesanses centru kļūst Florence. Tieši te darbojas lielo renesanses laika mecenātu Mediči ģimene. Te darba iespējas atrod pirmie itāļu renesanses gleznotāji un tēlnieki, taču arhitektūras uzplaukums visā Itālijā vērojams jau XIV gs.
Ziedu laiks ir XV gs., kad Florencē darbojas gleznotājs Mazačio, tēlnieks Donatello, arhitekts Brunellesko, kuri pēta romiešu atstātās mākslas darbu paraugus, jūsmo par to proporcijām un cenšas savos darbos iemiesot antīkās mākslas principus.
XV gs. vidū vērojams jauns impulss, kad no bojāejai lemtās Bizantijas uz Itāliju lielā skaitā sāk emigrēt zinātnieki, mākslinieki un literāti.
Renesanses māksla savu kulmināciju sasniedz XV un XVI gs. mijā, kad darbojas Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buanaroti un Rafaels Santi.…
