Visas katedrāles ir cita citai līdzīgas, tām raksturīgi grandiozi, masīvi kubveida būvapjomi, daudzi smagnēji torņi un iespaidīgi silueti, bet galvenā īpatnība, atšķirībā no agrākā laika celtnēm, ir tā, ka centrālā joma (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa) pārsegums tiek veidots no milzīgām krusta velvēm (pārseguma forma, kas rodas, sakrustojot divas pusaploces velves; plāna konfigurācija ir kvadrāts).
Vislabāk savas senatnīgās arhitektoniskās īpatnības saglabājusi Vormsas katedrāle, kuras skarbās arhitektoniskās formas vairāk atgādina viduslaiku cietoksni, kā dievnamu. Katedrāle mūrēta no veseliem akmens bluķiem un tās fasādē dominē gludas plaknes ar šauriem, dažādas formas lodziņiem – celtnei nav gandrīz nekādu plastisko rotājumu! Padrūmo katedrāles eksterjeru kliedē tikai horizontāles akcentējošās arku galerijas, kas gan savdabīgi apspēlē logu rindas, gan padara vizuāli vieglāku augšējo sienu daļu, un kas stiepjas ap abām apsīdām (altārdaļas noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījuma veidā) un seðiem apaļas formas torņiem ar mūrētiem konusveida augšdaļas noslēgumiem. Katedrāles torņi novietoti celtnes rietumu un austrumu fasāžu abās pusēs, kā arī virs centrālā joma (ar stabu vai kolonnu rindu nošķirta gareniska telpas daļa) un transeptu (šķērsjoms, kas, krustojot celtnes vidusjomu un sānjomus, rada krustveida plānu) krustpunktiem. Kā īpatnējs katedrāles rotājums izmantoti atsevišķi plastiski akmens dekori, fantāzijas tēli – himēras, sumpurņi, dažādi teiksmaini nezvēri, kas izkaisīti šur tur pie palodzēm un apsīdu (altārdaļas noslēgums pusapļa vai daudzstūra izvirzījuma veidā) dekoratīvajām arku galerijām bez saistības ar celtnes arhitektoniskajām formām.
Špeieres Domam, kas ir veltīts Sv. Marijai un Sv. Stefanam, ir ilga un ļoti sarežģīta vēsture. Kaut arī Doma celtniecības sākums tiek datēts ar 1030. gadu, būvniecībā nozīmīgākais posms ir laiks no 1081. līdz 1106. gadam, kad pēc karaļa Henrija IV iniciatīvas tiek uzsāktas ievērojamas pārbūves. Pēc pārbūvēm celtnes centrālais joms iegūst krusta velvju pārsegumu, kuru traveju izmērs ir apmēram 15x15 m, bet augstums pieaug ļoti ievērojami un pārsniedz 30 metrus.
Izmēru ziņā Špeieres katedrāle sāk līdzināties Klinī trešajai baznīcai (kuras centrālais joms gan bija pārsegts tikai ar puscilindrisko velvi). Pēc šīs pārbūves Špeieres katedrāle kļūst par pirmo sakrālo celtni Eiropā, kuras pārsegumi pilnībā sastāv no krusta velvēm. Celtnes ārējais veidols ir diezgan askētisks un līdzsvarots, īpaši Vācijai raksturīgs akcents ir katedrāles vairāki simetriskie torni tās rietumu un austrumu fasādē.
Savukārt horizontāles akcentējošās arku galerijas, kas gan savdabīgi apspēlē logu rindas, gan padara vieglāku augšējo sienu daļu, parasti saista ar Ziemeļitālijas arhitektūras ietekmi (kopumā Itālijas romānikas arhitektūra stabili balstās agrīnās kristietības laika tradīcijās). Līdzvērtīgus sasniegumus var redzēt arī Vormsas Sv. Pētera Domā un Maincas Domā, kas ir veltīts trijiem svētajiem - Sv. Martinam, Sv. Marijai un Sv. Stefanam.
Vēlākajos laikos sasniegumi tiek atkārtoti arī citās celtnēs, jo romānika Vācijas arhitektūrā ieņem stabilu vietu un valda ilgāk nekā, piemēram, Francijā, kur jau 12. gs. sākas jauns periods Eiropas kultūrā.
…
