Romantisms glezniecībā

Ievads
Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām.
Romantisma virziens Eiropas kultūrā sākotnēji attīstījās un pastāvēja paralēli klasicismam, bet gadsimtu mijā pārņēma arī to un pastāvēja līdz 19. gadsimta vidum.
Romantisms izpaudās kā reakcija pret iepriekšējā laikmeta vienpusīgo domāšanas veidu, kurā cilvēka prāts tika izcelts kā visa pamats.

Romantisma iezīmes
Viena no romantisma pamatpazīmēm ir īpaša attieksme pret apkārtējo pasauli, t.s. romantiskā ironija, kas ļauj indivīdam it kā pacelties pāri savam laikam un ierobežojošajai, profānajai telpai.
Romantisma māksla kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna u.t.t), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību
Romantismam bija raksturīga interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.
Romantisms sludināja iztēles un emocionalitātes prioritāti, intuīcijas nozīmi izziņas procesā.
Romantisms balstās divpretstatu pasaules dalījumā - romantismā ļoti svarīgs ‘es’ jeb individuālās brīvības kults, sakāpināta interese par pagātni , tiekšanās pēc oriģinalitātes.

…