Samuraju rašanās
Samuraju slāni veidoja militārā muižniecība, kas 12. gadsimtā pieteica sevi kā nozīmīgs politiskais spēks.
Ziņas par pirmajiem samurajiem - imperatora durvju sargiem - meklējamas 10. gadsimta dokumentos. Tie bija algotņi, kas kaujas iemaņas apguva pašmācības ceļā.
Vēlāk valstī arvien lielāku varu ieguva apgabalu pārvaldnieki daimjo. Lai nodrošinātu sev uzticamus karavīrus, daimjo sāka veidot feodālo iekārtu. Savus karavīrus – bruņiniekus – daimjo sauca par samurajiem.
Laika posmā starp 1185. un 1600. gadu daudzi daimjo sacentās par to, kurš kļūs par sjogunu - samuraju augstāko karavadoni. Daži imperatori neveiksmīgi centās atjaunot imperatora varu. Šajos Japānas vēstures nemierīgajos laikos gan imperatori, gan sjoguni un daimjo paļāvās uz samuraju armijām, kas izcīnīja viņu kaujas.
Samuraji nāca no dižciltīgām ģimenēm un bija apmācīti kaujām. Samuraju armijas locekļus saistīja kungam nodotais svinīgais zvērests. Viņi bija uzticīgi tādēļ, ka to pieprasīja viņu gods.
Pamazām samuraji kļuva par noslēgtu kastu: samurajs varēja piedzimt tikai samuraju ģimenē. Bija arī karotāji, kuri nekalpo vienam kungam, bet piedāvāja savus pakalpojumus katram, kas par to varēja samaksāt. Šos bruņiniekus sauca par “roni’’.
Ar laiku, īpaši pēc tam, kad 16. gadsimta sākumā samuraji zaudēja reālo varu, viņi kļuva par priviliģētu karavīru vienību.…
