Senās Ēģiptes civilizācijas vēsture līdz tās pakļaušanai Persijai ilga 2500-2600 gadus, un tā iedalās “valsts laikos” un “starplaikos”.
Pirmais ievērojamākais valdnieks – Narmers. Viņš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti vienā valstī, kā arī izveidoja galvaspilsētu Memfisu. Teritorija iedalījās pārvaldes apgabalos – nomos un tos pārvaldīja valdnieka iecelti nomarhi.
Senās valsts laikā apm. 500 gadu garumā Ēģipte bija stingri centralizēta, stipra valsts ar valdnieku-dievu priekšgalā. Starp nozīmīgākajiem valdniekiem bija Džosers, Snofru, Heopss.
“Starplaikā” jeb pagrimuma periodā
centralizētā valsts pārvalde tika
sagrauta, taču nākošajā valsts
periodā tā tika atjaunota.
“Vidus valsts” periodā valdnieki, īpaši
Amenemhets I, Senuserts I un III reformēja valsts pārvaldi, veidojot ierēdņu kategoriju no sabiedrības vidusslāņiem kā pretvaru varenajām nomarhu dzimtām.
Ārpolitika
Senās valsts laikā netika realizēta
aktīva ārpolitiskā darbība,
faraoniem nebija pastāvīga
karaspēka un Ēģipte palika savās sākotnējās robežās.
Vidus valsts laikā Ēģipte uzsāka aktīvāku ārpolitiku – veica karagājienus uz Sīriju un Palestīnu, lai nodrošinātu Sīnāja pussalas vara raktuvju izmantošanu; dienvidos izveidoja cietokšņus, kas kalpoja tirdzniecībai.
Ēģiptieši nebija pārāk lieli karotāji svešumā – pēc viņu priekšstatiem citas zemes bija “sliktas”, jo tur cilvēku neapbedīja “pareizi” – atbilstoši viņu tradīcijām, kas ēģiptiešiem bija ļoti svarīgas.
…
