19.gs. otrā puse – 20.gs sākums
Modernistiskās mākslas virziens
Simbolisms aptver literatūru, glezniecību, tēlniecību, tas ietekmējis arī mūziku.
Simbolisma kā apzināti veidota virziena pamatidejas sākumā formulēja un popularizēja franču literāti XIX gadsimta astoņdesmitajos gados.
1886. gadā virziena manifestu (atklātu paziņojumu) publicēja Žans Moreāss, kas arī sāka lietot apzīmējumu ‘simbolisms’.
Mākslinieki tiecās pēc būtiskāka, dziļāka satura, pēc daudznozīmīgāka, iespaidīgāka vēstījuma un līdz ar to pēc neparastā, brīnumainā, reāli netveramā.
Nenoteiktības, mīklainības pasaule bija simbolistu psiholoģiskais mērķis
Simbolisti ar savu darbu palīdzību centās parādīt, ka pasaulē ir kaut kas vairāk par ikdienišķo un ar prātu aptveramo.
Simbolistu tēlu raksturs un darbu emocionālā nokrāsa nebija vienveidīga,māksliniekus saistīja gan drūmais un pesimistiskais, gan skaistais un gaišais.
Simbolisma pirmsākumi franču dzejā meklējami jau Šarla Bodlēra (1821-1867) daiļradē, it īpaši krājumā "Ļaunuma puķes" (1857), kur laikmetam neraksturīgi skartas seksualitātes, nāves, grēka, ļaunuma, melu un citas tēmas.
Par vienu no simbolisma priekštečiem uzskata amerikāņu autoru Edgaru Alanu Po (1809-1849 )
Vēlākai simbolisma attīstībai neapšaubāmi izcili svarīga nozīme ir vācu filosofa Frīdriha Nīčes (1844-1900) darbiem un uzskatiem.
1886. gadā Parīzes laikrakstā Le Figaro dzejnieks Žans Moreass publicējis simbolisma manifestu, kur uzsvēris, ka mākslas augstākais uzdevums ir ar simbolu starpniecību atklāt ikdienišķajai pieredzei slēpto ideālo (ideju) pasauli.
19. gs. beigās Krievijā attīstijās simbolisms.
Krievu simbolisma izveidē liela loma bija dzejniekam Valērijam Brjusovam, kurš 1894.-95. gadā izdeva antoloģiju "Krievu simbolisti", kurā, maskējoties zem dažādiem pseidonīmiem, publicēja it kā daudzu jaunu dzejnieku - simbolistu darbus. …
