Priecāsimies kopā ar entuziasma pilno sangviniķi, nopietni parunāsim ar melanholiķi, kas tiecas pēc perfektuma, trauksimies uz priekšu kopā ar dzimušo vadītāju holeriķi un brīdi atpūtīsimies ar flegmatiķi, kas allaž apmierināts ar dzīvi.
Kamēr sangviniķis par kaut ko runā, holeriķis to jau veic, flegmatiķis – noskatās, bet melanholiķis – plāno, domā un atrod tam jaunus risinājumus.
Holeriķi ne tikai labprāt sasniedz mērķus, bet viņi burtiski atplaukst, sastopot pretestību. Ja sangviniķis grasās paveikt kādu darbu un kāds viņam pasaka, ka nav iespējams to izdarīt, sangviniķis jūtu pārpilnībā šim padomdevējam sirsnīgi pateiksies un darbu neuzsāks. Melanholiķis noskums, viņam būs žēl tā laika, kas pavadīts, plānojot un analizējot situāciju; flegmatiķis nopriecāsies, ka darbs nav izdarāms, jo viņam jau sakumā likās, ka tas prasīs pārāk lielas pūles. Bet pasakiet holeriķim ka darbs nav padarāms, un tikai tad viņš pa īstam sasparosies to paveikt!
Temperamenta tipu iepazīšana ir pirmais solis uz apkārtējo izpratni. Ja mēs neizzināsim un nepieņemsim pašu un citu iedzimto rakstura īpašību atšķirības, mēs riskējam visus, kas ir citādi nekā mēs, uzskatīt par nenormāliem.
Dievs ar gudru ziņu mūs visus nav radījis par sangviniķiem. Tad mums dzīve nestu daudz prieka, taču droši vien nekad neko neizdotos sakārtot.
Dievs mūs visus nav radījis arī par holeriskiem vadītājiem. Ja visi būtu vadītāji, tad nebūtu ko vadīt.
Dievs nav gribējis mūs visus radīt par melanholiķiem, jo tad jau pēc katras sīkas neveiksmes mums visiem būtu depresija.
Dievs ir radījis flegmatiķus, lai pasaulē valdītu harmonija un stabilitāte, jo viņi ir kā buferi, kas uztver pārējo triju temperamenta tipu emocijas.
Mēs visi esam savstarpēji saistītas viena kopuma daļiņas, kur katram temperamenta tipam ir paredzēta sava vieta, kas rada harmonisku pasaules ainu.
