Valsts parādu lietās valstu valdību praksē arī agrākā valsts identitāte netiek apšaubīta, neskatoties uz radikālām sociālām revolūcijām.
Piemēram:
1934. gada 5. maijā ASV ģenerālatornejs Kamings (Attorney General Cumming) valsts sekretāram Hallam (Hull) paziņoja, ka Padomju valdība kā iepriekšējo Krievijas valdību tiesību pēctece ir uzskatāma par tādu, kas nepilda savas parādu saistības ASV valdībai 1934. g. 13. aprīļa Džonsona likuma izpratnē, jo nekādas aizdevuma atmaksāšanas iemaksas nav izdarītas par aizdevumu, ko ASV valdība Pirmā pasaules kara laikā ir izdalījusi Krievijas Pagaidu valdībai, kura bija tiešā priekštece Padomju valdībai.
“Jautājuma izskatīšana Kongresa Pārstāvju palātā liecina par to, ka mūsu valdība uzskata Padomju valdību par atbildīgu par saistībām, kuras uzņēmušās iepriekšējās Krievijas valdības. Šī mūsu valdības pozīcija šajā jautājumā atbilst atzītiem starptautisko tiesību principiem.”
Haids uzskata, ka:
tiesību pēctece valsts nelabprāt uzņemas iepriekšējās valsts parādus, taču “šķiet, ka tiek atzīts, ka saistības, kas ir uzliktas teritorijai, kura tiek nodota citai valstij tādā veidā, ka tās ir cieši saistītas ar šo teritoriju.., pāriet jaunajam suverēnam”.
Valsts īpašuma pāreja no valsts priekšteces valsts pēctecei notiek bez kompensācijas
Piemēram:
Latvijas un Krievijas Miera līguma 10. pantā noteikts, ka “abas līdzējas puses savstarpēji atsakās no jebkādiem norēķiniem, kuri izriet no Latvijas agrākās piederības pie Krievijas, un atzīst, ka dažādi valsts īpašumi, kas atrodas katras attiecīgās valsts teritorijā, ir šīs valsts neatņemami Īpašumi. Prasību tiesības uz krievu valsts Īpašumu, kurš pēc 1914. gada augusta izvests no Latvijas teritorijas uz kādu trešo valsti, pāriet uz Latvijas valsti.”
Parādi
Parādu prasības var rasties no iepriekšējās valsts starptautiskajiem aizņēmumiem, kontraktiem un koncesijām.
Haids uzskata, ka suverenitātes maiņa tos ne obligāti pārtrauc un droši vien nedara to, ja kontrakts vai koncesija nes labumu un ir uzskatāma par tādu, kas nes labumu cedētajai teritorijai.
Pēc Vīnes konvencijas valsts priekšteces parādi automātiski nepāriet pēctecei, ja līgums to starpā neparedz citu kārtību. Parādi pāriet tiesību pēctecei tiesību pēctecības brīdī, ja ieinteresētās puses nav nolēmušas citādi.
Kad vienas valsts teritorijas daļa pāriet otrai, parāda pāriešanu regulē līgums starp tām. Ja līguma nav, tad parāda dala pāriet pēctecei “taisnīgā tā daļā».
…
