Itālija
Itāliešu mūziku spēcīgi ietekmējusi valdošā katoļu baznīca.
Senākā tautas mūzikas tradīcija Itālijā ir garīgie tenoru dziedājumi no Sardīnijas salas.
Itāliešu sadzīves dziesmas ir jautras un melodiskas.
Ziemeļitālijā izmanto akordeonu un vijoli, dienvidos – mandolīnu un ģitāru.
Par slavenāko deju Itālijas dienvidos ir kļuvusi tarantella, bet ziemeļos – monferina.
Par Itālijas simbolu uzskata arī neapoliešu dziesmas. Tās radījuši 19. un 20. gadsimta komponisti.
Slavens komponists un arī dziedātājs bija Eduardo di Kapua (1865 – 1917). Viņš sacerējis slavenāko neapoliešu dziesmu «O,Sole Mio» («Ak, mana saule»).
Francija
Francijas muzikālās tradīcijas ir ietekmējusi ķeltu mūzika, jo ķeltu tauta galli bija senākie Francijas iedzīvotāji.
Daudzos Francijas novados izmanto dūdas, stabules un stīgu instrumentus, no kuriem senākais ir rata lira.
Tipiska franču deja ir gavote, kuru izpilda rindā ar krustiskiem soļem.
Populāra ir arī valsim līdzīgā burē. To dejo pāros vai aplī.
Spānija un Portugāle
Te tradicionālā mūzika veidojusies, saplūstot ķeltu un arābu tradīcijām. Abās zemēs nozīmīgākais instruments ir ģitāra.
Spānijā ziemeļos vairāk saglabājušās ķeltu tradīcijas. Te bez ģitārām izmanto arī dūdas un stabules. Dejotāji sit ritmu, izmantojot tamburīnu vai kastaņetes. Tipiska Spānijas ziemeļu deja ir hota.
Spānijā dienvidos valdošais muzicēšanas stils ir flamenko. Tam raksturīgi asāki ritmi.
Portigālē deju mūzika līdzinās Spānijas ziemeļos izplatītajām tradīcijām. Te par populāru muzicēšanas stilu ir kļuvis fado.
Fado (tulk. «liktenis») ir skumjas dziesmas.
…
