Secinājumi
1) Medicīnai ir svarīgi jebkāda veida pētījumi, jo tie var nest cilvēcei labumu. Ikviens pētījums, kas kaut mazākā mērā aizskar kāda sabiedrības locekļa intereses būtu publiski jāapspriež .
2) Smadzeņu nāves gadījumos orgānu izmantošana transplantācijai, ja to atļauj radinieki vai pats cilvēks būdams dzīvs ,un ja tas nedisonē ar likumu, tas var tikt uzskatīts attaistojošu darbību, jo šādi orgāni recientam dod iespēju dzīvot ilgāk.
3) Taisnīguma principa ievērošana nodrošina to cilvēku, kuriem visvairāk niere ir nepieciešama ātrāku izārstēšanās iespēju, neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa.
4) Sabiedrībā ir jāpopularizē uzskats, ka ziedojot savus orgānus pēc navēs ir iespējams izglābt vairākus sirgstošos.
5) Dzīva donora lēmumam par orgāna ziedošanu ir jābūt pieņemtam patstāvīgi, zinot par iespējamiem riskiem un sekām, bez jebkāda spiediena no recipienta vai trešās puses.
6) Ārsts, kas izņem mirušā orgānus nedrīkst būt tas pats ārsts, kas konstatē pacienta nāvi. Ārsts nedrīskt piedalīties nelikumīgā orgānu izņemšanā, ja tas notiek, spēkā stājas kriminālikuma 139. pants.
7) Ziedojot orgānus vai audus donors piekrīt ievērot altruisma principu t.i. neprasīt nekādu atlīdzību par pakalpojumu, izņemot valsts piešķirto zaudējumu kompensāciju.…