Ūdens kvalitāte
Ūdenī ir palielināts neizšķīdušo mehānisko daļiņu daudzums — smiltis, kaļķis, rūsa un citas nogulsnes. To klātbūtne paātrina sanitārās tehnikas un cauruļvadu novecošanu un piesārņošanu.
Ūdenī ir palielināts izšķīduša dzelzs vai mangāna saturs - šāds ūdens sākotnēji ir caurspīdīgs, taču pēc nostādināšanas vai uzkarsēšanas iegūst dzeltenīgi netīru nokrāsu, kas bieži vien ir par iemeslu rūsainiem notecējumiem uz santehnikas. Ja šajā ūdenī ir paaugstināts dzelzs saturs, tas iegūst tipisku dzelzs piegaršu.
Ūdens cietība rodas no paaugstināta kalcija un magnija sāļu satura. Ja to līmenis pārsniedz normālo, var rasties dažādas nogulsnes, kā ietekmē, piemēram, bojājas vannas emalja. kaļķakmens ir «cieta» ūdens sekas.
Ja ūdenim ir nepatīkama garša, smaka, tas ir krāsains, tad šīs trīs problēmas rada organiskās vielas, piemēram, hlors un sērūdeņradis, kuru sastāvs ūdenī ir pārsniedzis normu.
Bakterioloģisko piesārņojumu veicina dažādi mikrobi un baktērijas, kas atrodas ūdenī. Dažas no baktērijām var radīt dažādas slimības un pat dzīvības briesmas.
Ir divi sistēmu attīrīšanas varianti:
sistēmu uzstāda vietā, kur sākas ūdens piegāde mājai. Tā padara ūdeni derīgu ekspluatācijā saimnieciskām vajadzībām — nevainojami darbojas veļas mašīna, drīkst mazgāt traukus un noskaloties zem dušas.
sistēmu uzstāda tieši lietošanas vietā, piemēram, virtuvē. Šī sistēma sagatavo dzeramo ūdeni.
…
