Ultravioletais starojums

UV - elektromagnētiskie viļņi, kuru viļņa garums mazāks kā redzamajai gaismai, bet garāks nekā rentgenstariem.
Pirmo reizi UV stari tika pieminēti 13.g.s., tika rakstīts, ka noteiktas vietas atmosfēra saturēja violetus starus, kurus nav iespējams ieraudzīt ar cilvēka aci.
tuvajos staros (380 - 200 nm)
tālajos staros (200 - 10 nm), jeb vakuuma UV staros, jo tos absorbē gaiss.
Visvairāk atmosfēra absorbē īsākos starus.
Jo mazāks viļņa garums, jo lielāka tā enerģija.
UV stari iedalās trīs daļās –
UV–C (100-290 nm),
UV-B (290-320 nm),
UV-A (320-400 nm).
UV-C parasti nenonāk līdz zemes virsmai, jo tos absorbē ozona slānis stratosfērā. Šo starojumu izmanto baktericīdajās UV lampās un metināšanai.
UV-A iedarbojoties uz ādā esošo melanīnu, rada iedegumu, un tos izmanto solārijos.
UV-B ir atbildīgs par ādas apdegumu un ādas vēža rašanos.
UV staru avoti
Dabiskais avots – SAULE, citas zvaigznes. UV sastāda tikai 9% no visas Saules izdalītās enerģijas.…