Vara un ideoloģija mūzikā

Mūzika un ideoloģija
Ikviens, kas dzīvojis PSRS, zina par ideoloģiskām dziesmām un himnām, un tāpat ir plaši zināms Vāgnera kults nacismā. Taču minētās himnas ir zaudējušas savu iedarbību, un Vāgnera operas, vismaz vairākums normāli domājošu klausītāju, norobežo no pārcilvēka teorijas.
Ideoloģiskā mūzika vairs nav naivas pseidopatriotiskas himnas, bet mūzika, kas iet sakabē ar alkatīga dzīvesstila glorifikāciju - realitātes šoviem, jaunības un bagātības kultu, dzīvesveida žurnāliem, visu to deģenerējošo un pavedinošo mentalitāti, kas padara vāju un korumpē cilvēku.
Tā ir mentalitāte, kas leģitimē naudas kultu un ekonomiskos burbuļus. Tie vairs nav dogmatiskas propagandas "ļeņinekļi", bet mutants neoliberālisms, kas ir sazombējis civilizāciju, tostarp kultūru un mūziku.

Mūsdienas, mūzika, ideoloģija
Mūzika ir ideoloģiska atkarībā no tā, vai tajā ir kodi un vai klausītājs šos kodus attiecīgi nolasa.
Tajā ir atsauces, citāti un sekvences, kam jāizraisa noteiktas asociācijas.
Mūsdienu komerciālajā popmūzikā šie kodi nav klaji, tie varbūt bieži pat nav apzināti, taču es šo mūziku bieži uztveru ideoloģiski - tās pārstāvji, manuprāt, ir Kristīna Agilera, Britnija Spīrsa, Lēdija Gaga un citi mūziķi, kas pašiem gribot vai negribot padarīti par dzīvesveida simboliem un mediju "objektiem".
Tādējādi var teikt, ka ideoloģija tāpat kā māksla paredz zināmu subjektivitāti tās uztverē.
…