Vāvere, kas ļepato kā zaķis
Pie mums laikam grūti būtu atrast cilvēku, kurš vāveri nepazīst; un katram droši vien šķiet, ka par šo dzīvnieku jau nu gan viņam viss ir zināms... Vāvere izsenis izraisījusi ļaudīs simpātijas, bieži pieminēta tautas dziesmās, pasakās. To varētu izskaidrot citastarp arī ar šī zvēriņa populācijas samērā lielas daļas tieksmi sinantropizēties – apmesties uz dzīvi cilvēku tuvumā. Gandrīz droši var teikt: vāveri ir redzējis ikviens, ja ne dzīvu, tad vismaz attēlotu bilžu grāmatās un multenēs vai atveidotu rotaļlietās, suvenīros. Pie mums, Latvijā, sastopama tikai viena no bezmaz divsimt septiņdesmit pasaulē kopumā zināmajām visai dažādajām grauzēju kārtas vāverveidīgo apakškārtas sugām; tā ir Eirāzijas jeb parastā vāvere (Sciurus vulgaris) – slaids, 18–25 centimetrus (neskaitot asti) garš, 200–400 gramus sverošs zvēriņš – tipiskākais pārstāvis savā apmēram trīsdesmit kustoņu sugas ietverošajā vāveru ģintī. Eirāzijas vāvere izsenis apdzīvo boreālo zonu no Atlantijas līdz pat Kamčatkai, Sahalīnai, Japānas salām. Turklāt daudzviet kontinentā šī suga tīši aklimatizēta, piemēram, ar Staļina rīkojumu vāvere esot ievesta Krimas pussalā.
Vāvere, kas ļepato kā zaķis-2
Būdama grauzēju kārtai piederīgs zīdītājs, vāvere pēc sistemātiskā iedalījuma skaitās «radiniece» bebriem, pelēm, žurkām, strupastēm. Tātad – loģiski, ka šai sugai raksturīgs viss, kas raksturīgs visiem grauzējiem. Taču – tikpat loģiski, ka tai ir raksturīgs arī šis tas specifisks, atšķirīgs no vairākuma savu kārtasbrāļu. Piemēram, visiem tik labi zināmā vāveres kuplā aste. Arī – ja ne visiem, tad vismaz daudziem tik labi zināmie viņas pušķainie ausu galiņi ziemā. Ne viens vien šī aprakstiņa lasītājs, jācer, ievērojis, ka vāveres apmatojuma jeb, maigāk izsakoties, kažociņa krāsa ir vasarā gandrīz viscaur (izņemot balto vēderu) vairāk vai mazāk ruda, bet ziemā – pelēcīga. Jācer, ievērojis arī to, ka ziemas kažociņš viņai krietni kuplāks, biezāks par vasaras ietērpu. Agrāk, dažus gadus pirms PSRS okupēja Latviju, tieši šī ziemas kažociņa dēļ ļoti daudzas mūsu tēvzemes vāveres dabūja galu un nokļuva mednieku somās. Kā nu ne?! – par vienu vāverādiņu no uzpircējiem varēja dabūt tiem laikiem brangu naudu: vismaz pusotru latu.
Kājas kā zaķim
Vāveres pakaļkājas, samērojot ar rumpi, ir garas, pie tam – tās daudz garākas un spēcīgākas par priekškājām. Nu gluži – kā zaķim! Tādēļ pa zemi zvēriņš arī pārvietojas kā zaķis – lec, izsviežot pakaļkājas uz priekšu aiz priekškājām, – ļepato. Jā, vāvere ļepato kā zaķis! Kā zaķis, kurš, pretstatā ļaužu vairākuma viedoklim, nav grauzēju kārtai piederīgs!
Ja kāds no lasītājiem netic augšminēto kustoņu pārvietošanās stila līdzībai, lai viņš aplūko pa zemi lekušas vāveres dubļos, smiltīs vai sniegā atstāto pēdiņu nospiedumu savstarpējo novietojumu – lai redz trapecveidīgi izkārtotu četru pēdu nospiedumu grupu virkni, kur katrā pēdiņu grupā pakaļkāju ieminumi atrodas pirms priekškāju ieminumiem. Bez tam, – tāpat kā zaķim – vāveres abu priekškāju nospiedumi savstarpēji ir samērā tuvu kopā, pakaļkāju nospiedumi – mazliet tālāk viens no otra, to priekšgali izvērsti un tādēļ atrodas lielākā vai mazākā leņķī pret kustības virziena iedomāto asi. Vēl: jo ātrāk dzīvnieks lēkšojis, jo lielāks ir attālums starp pēdu nospiedumu grupām. Pēdu nospiedumos redzams, ka vāveres priekškājām labi attīstīti tikai četri pirksti, bet pirmais (īkšķis) – praktiski nepamanāms, jo rudimentāls. Pakaļkāju pēdas ir garenas, tām labi attīstīti visi pirksti. Visi pirksti – slaidi, ar asiem, gariem un līkiem nagiem. To bez grūtībām var redzēt, aplūkojot vāveres pēdu nospiedumus, kurus viņa atstājusi, pārvietojoties pa zemi. …
