Notis (4. Bilde)
Viduslaikos mūzika netika pierakstīta. Komponisti, kas savu mūziku pierakstīja, strādāja katoļu baznīcā. Baznīca varēja atļauties nopirkt komponistam materiālus, lai pierakstītu mūziku. Cilvēki ārpus baznīcas bija pārāk nabadzīgi, lai nopirktu visu, kas nepieciešam mūzikas pierakstīšanai. Mūzikas notācija parādījās ap 900 gadu, bet tā parādīja tikai notis, ko sauca par neimām. Neimu rakstā bija četras zīmes, viena, kas atzīmēja augšupejošu melodiju, otra, kas atspoguļoja lejup vērstu melodiju, punkts, atspoguļoja zemu skaņu, punkts ar kātu (virga) , kas atspoguļoja augstu noti. Ritms parādījās tikai pēc vairākiem simtiem gadu. Kad mūzika kļuva sarežģītāka, bija nepieciešama vienota mūzikas pierakstīšanas sistēma, tāpēc pāvests Gregorijs 1 paziņoja, ka mūzika ir standartizēta. Tas nozīmē, ka visi mūziķi mūziku pieraksta izmantojot vienus un tos pašus noteikumus, lai mūzika tiktu atskaņota vēl šodien. To sauca par gregoriāņu psalmu dziedāšanu.
Deja (5. Bilde)
Viduslaikos tautas mūzika tika izpildīta tirgus laukumos kā pavadījums dejām. Dejas parasti bija visiem zināmas, un dejošanā parasti tika iesaistīti arī skatītāji. Pavadījums dejām prasti bija vienkāršs, vienbalsīgs. Spēlmanis izpildīja kādu zināmu melodiju, parasti to atcerējās no galvas, dažkārt mūziķi arī improvizēja. Pavadījumu parasti atskaņoja kāds sitamais instruments, lai uzturētu ritmu, un stīgu instruments. Tautā izmantotie stīgu instrumenti parasti bija skaļi un atgādināja cilvēka balss tembru.
…
