Lielā tautu staigāšana
Ar Lielo tautu staigāšanu vēsturnieku vidū saprot masveida cilvēku migrāciju Eiropā, kā arī daļēji Āzijā un Ziemeļāfrikā aptuveni starp 300.g un 700.g., kas aptver vēstures laika posmu no Romas impērijas sabrukuma līdz agrīno viduslaiku sākumam.
4. gadsimtā sākusies Lielā tautu staigāšana un Rietumeiropas impērijas sabrukums pilnībā izmainīja Eiropas turpmāko attīstību.
Tās vēsturisko virzību ietekmēja ģermāņu tautas, kuras romieši sauca par barbariem, kā arī slāvi un stepju klejotāji no austrumiem.
Lielās tautas staigāšanas iemesli
Lielās tautu staigāšanas iemesli:
1) Barbaru cilšu sabiedrību attīstība, nostiprinoties cilšu valdnieku varai, karagājieni kļuva par nozīmīgu dzīves sastāvdaļu,
2) Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, pieauga iedzīvotāju skaits, kas radīja nepieciešamību pēc plašākām teritorijām,
3) Kopš 2. gs. klimats kļuva vēsāks, 5. gs. tas sasniedza maksimumu. Zemes vai nu izžuva vai pārpurvojās, rezultātā klejotāji – lopkopji, kā arī zemnieki bija spiesti meklēt jaunas teritorijas.
Dažu gadsimtu gaitā bijušās Romas impērijas rietumu daļā, pēc tam arī Viduseiropā un Austrumeiropā radās jaunas valstis. Līdz 11. gadsimtam bija izveidojušās liela daļa no mūsdienu Eiropas kartē atrodamajām valstīm.
Musulmaniskās arābu zemes
7.gs. Arābijas pussalā radās jauna reliģija – islāms. Arābi iekaroja plašas Āzijas un Ziemeļāfrikas teritorijas, kā arī daļu Eiropas – Pireneju pussalu.
Senajos kristietības centros tika celtas mošejas un sludināts islāms. Spānija kļuva par kristīgās Rietumeiropas un musulmaniskās arābu kultūras saskarsmes vietu. Arābu zinātnieki glabāja un attīstīja sengrieķu uzkrātās atziņas.
…