Viņus vienoja vairākas lietas: un tas, ka viņu mājas bija ziemeļu zemes, un tas, ka viņi lūdzās vieniem un tiem pašiem dieviem, un tas, ka runāja vienā valodā.
Taču viss stiprāk šos nepakļāvīgos un bezgalvīgos cilvēkus vienoja karsta velme pēc labākās daļas.
Un tā bija tik stipra, ka bez maz vai trīs gadsimti – no VIII līdz XI gadsimtam – iegāja Vecās Gaismas vēsturē kā vikingu laikmets.
Vikingu laikmets
Vikingu laikmetu, jeb skandināvu pāreju no barbarisma uz valstiskumu jāiedala vismaz trijos periodos:
agrais vikingu laikmets (laiks no 793. līdz 891. gadam) – neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām (šis etaps beidzās ar vikingu sagrāvi pie Lōvanē 891. gadā), asinsradniecības un novadniecības morāles laiks;
vidējais vikingu laikmets (laiks no 891. līdz 980. gadam) – ārējās ekspansijas panīkums, valstu veidošanās un iekšējās cīņas par varu Skandināvijā, valsts veidošanās, sabiedrības noslāņošanās;
vēlais vikingu laikmets (laiks no 980. līdz 1066. gadam) - skandināvu karalistu savstarpējā cīņa, “brīvo karadraudžu” izzušana un “konungu-vikingu” ekspansija.
Kas tad īsti ir vikingi?
Vikingi - skandināvu izcelsmes pirāti viduslaikos(VIII-XI gs.)
Vārds vikings, domājams, cēlies no skandināvu darbības vārda vikja, kas nozīmēja aiziet prom, nošķirties, un tā skandināvi apzīmēja vīrus, kas uz ilgāku laiku bija atstājuši savu dzimteni, lai dotos karagājienā.
Zeme kur dzīvoja vikingi, bija klāta ar mežiem un kalniem, un deva tās iedzīvotājiem barības tikai priekš izdzīvošanas.
Tādēļ skandināvi devās jūras braucienos sirot uz bagātākām zemēm, citādi viņi nevarēja, jo nebija arī ar ko tirgot.
Šie bezbailīgie un drošsirdīgie cilvēki veica līdz pat 8000km garus ceļojumus... Austrumos viņi sasniedza pašu Persiju, bet rietumos – Jauno Zemi (Amēriku).…