Freids dievināja māti un juta greizsirdību pret paveco un - kā viņam šķita - mātes necienīgo tēvu, kurš bija bikls un piekāpīgs, bez patmīlīguma un godkāres. Dziļi sirdī Zigmunds ilgojās pēc patriarhāla tēva - barga, valdonīga, varena kā Dievs - pēc tāda, kurš nabadzīgu, sliktā vācu valodā runājošu ebreju puisēnu spētu nosargāt no visām grūtībām un apvainojumiem. Tāds visspēcīgs tēvs neuzradās, tāpēc zēnam nācās ķepuroties paša spēkiem. Tikai pēc daudziem gadiem Freids beidzot saprata, ka spēcīgs tēvs patiesībā viņam būtu bijis nevis atbalsts, bet gan nospiedoša autoritāte, un ar tādu viņš nemūžam nebūtu aizsniedzis ne pusi no tām virsotnēm, kuras iekaroja, būdams neveiksmīga sīktirgotāja dēls. Freids savā mūžā ir bijis precējies vienu reizi. Sieva Marta bija laba mājsaimniece un cienījama sešu bērnu māte, bet tā arī nekļuva par sava vīra draudzeni, bija tikai sieva. Jaunieši slepus saderinājās un tad četrus gadus gaidīja līdz topošais vīrs nostāsies pats uz savām kājām. Līgavai viņš uzrakstīja vairāk nekā tūkstoš vēstuļu. Freids nebija no tiem jaunajiem vīriešiem, kas mīl vienu meiteni un tai pašā laikā regulāri krāpj viņu ar citām, tāpēc paša pārdzīvotais lika izjust sublimētās seksualitātes lielo nozīmi.
[3]Strādādams pie savas teorijas, Freids bieži teica: „Mans galvenais pacients esmu es pats." Freida mūžs ir lielisks piemērs tam, ko gudrs cilvēks spēj sasniegt un izveidot no saviem kompleksiem un problēmām. Un vēl šis mūžs apliecina psihoanalīzes noderīgumu. Dzīves gaitā Freids pārvarēja bezgala daudz kompleksu: no neticības savam saprātam līdz paniskām bailēm nokavēt. Viņš mēdza ierasties stacijā divas stundas pirms vilciena atnākšanas, lai tas netīšām neaizbrauktu bez viņa. Gadiem ilgi Freids pacietīgi klausījās augstprātīgos fiziologa Flisa sprediķus - šis nelga gados vecāko draugu neturēja nekādā vērtē. …
