Ētika ir viens no senākajiem kultūras veidojumiem. Mītos, tradicionālajā kultūrā saglabāta būtiska ilgtspējīgas eksistences fragmentāra pieredze. Tās piemērs ir morāles Zelta likums: nedari otram to, ko tu negribi, lai otrs dara tev. Tas iezīmē pašu vispārējāko prasību sekmīgai saesībai dabas un sociālajā vidē. Arī kristīgās ētikas desmit baušļi, kurus uzskata par universālas Dieva autoritātes noteiktas morāles paraugu, atbilst taisnīgas, pašierobežojošas rīcības un attiecību pieprasījumam. Ētika ir sociālās dzīves morālā aspekta un individuālu tikumisku priekšstatu teorija. Tā kritiski vērtē, apsver, projektē un pamato, kā labāk un pareizāk izvēlēties, rīkoties un dzīvot dabas, sociālajā un globālajā apkaimē. Ētiku var atzīt par noteiktām vērtībām (godīgums, taisnīgums, atbildība, cieņa, laime, uzticība, u. c.) atbilstošu labas, rezultatīvas izvēles, rīcības un dzīves teoriju. Jēdzienos, vērtībās, principos, ieteikumos un noteikumos tajā sistematizēta sociālā, kultūras un individuālā pieredze, kā labāk, kā lietderīgāk rīkoties, kā būt atzītam un laimīgam, dzīvojot sev un citiem – otram, ģimenei, kopienai, organizācijai.…