Ziemeļamerikas un Rietumeiropas psiholoģijas literatūrā šī vecumposma apzīmēšanā sastopams vārds – adolescent, ar ko tiek apzīmēts posms no tā laika, kad sākas ar pubertāti saistītās bioloģiskās pārmaiņas, līdz laikam, kad indivīds spēj veidot finansiāli un psiholoģiski patstāvīgu dzīvi, kļūstot neatkarīgs no saviem vecākiem, un ir juridiski pilntiesūgs piedalīties vēlēšanās, kā arī precēties bez vecāku atļaujas. Šo adolescent posmu mēdz iedalīt trīs apakšposmos:
“agrīnās jaunības posms” (early adolescence), kas vecuma ziņā sakrīt ar Latvijā pieņemto apzīmējumu “pusaudzis”;
“vidējās jaunības posms” ;
“vēlākais jaunības posms”- beidzas apmēram ar vidusskolas absolvēšanu.
G.Stenlijs Hols bija pirmais zinātnieks psihologs, kurš īpašu uzmanību veltīja jaunības posma īpatnībām. Hols bija pārliecināts, ka jaunības posmā (no 13 gadiem līdz pieaugušā statusam) notiek “piedzimšana no jauna”. Viņš ir apgalvojis, ka jaunība ir “vētrainības stresa laikmets”. (Koroļeva I., Rungule R., Sebre S., Trapenciere I., 1999.)
Jauniešiem pastiprinās vēlēšanās pilnveidot savu personību. Psihologs A.Maslovs uzsver, ka lai nonāktu pie sevis realizācijas, jābūt piepildītām indivīda fizioloģiskajām vajadzībām, vajadzībām pēc drošības, mīlestības, piederības un pašcieņas. Ja šīs vajadzības ir piepildītas, tad jaunietim ir dabiska vēlēšanās virzīties uz priekšu., lai realizētu savas spējas, dotības talantus.(Geidžs N., Berliners D.C.,1999)
Jaunība ir pārejas periods no fiziskā brieduma uz sociālo briedumu.(Vorobjovs,1999.)
Ē.Ēriksona pētījumi liecina, ka jaunības stadija ir ļoti nozīmīga bērna kļūšanā par pieaugušo cilvēku. Šajā periodā:
tiek pārdzīvota identitātes krīze,
veidojas nostādnes,
vērtīborientācijas,
savas unikalitātes izjūta,
psihosociālā identitāte.
Tas ir emocionāli piesātināts un psiholoģiski ļoti grūts dzīves posms, ko bieži pavada sociāli konflikti un lomu konfrontācijas. (Koroļeva I., Rungule R., Sebre S., Trapenciere I., 1999.)…
