17. gadsimta vidū, Francijā pie varas nāca karalis Luiji XIV. Ar viņas nakšanu pie varas un Franču revolūcijas sākumu iezīmējās absolūtisma periods. Par absolūtismu devē valsts augstāko un administrātivo varas apzinātu spiedienu uz sabiedrību un uz tās visiem slāniem interesēm. Luiji XIV pirmais sāka ievēst absolūtisma idejas dzīvē. Viņa idejas pārņema arī citi Eiropas valdnieki. Absolutisma apstākļos visa vara bija koncentrēta valdnieka rokās. Tomēr tas nenozīmeja, kā Eiropas monarhi rīkojās tikai pēc savas vēlēšanas. Viņi nevarēja sev atļauties dot bezatbildīgus un bezjēdzīgus pavēlus, jo viņiem nebija pilnīga podoto piekapšana. Daudziem sabiedrības slāņiem bija spēks ietekmēt monarhus. Monarhi bija spiesti pamatot savus politiskos lēmumus un cienīt savus politiskos konkurentus, bet arī ievērot un respektēt valsts likumus, rīkoties saskaņā ar valsts likumiem un tradicijām. 17.-18. gadsimtā absolutisms likās ļoti pievilcīgs eiropiešiem, jo eiropieši gribēja uzlikt punktu nebeidzamajiem nemieriem, kariem un vispārējām haosam. Absolūtisma piekrītēji uzskatīja, ka kārtību un mieru valstī var panākt tikai spēcīga, centralizēta, absolūta vara. Absolūtisms mācija, ka vispārēji miers un labklājiba iiestāsies tikai tad, kad tauta pilnīgi pakļausies savam valdošām monarham. 1651. gadā Parīzes parlāments atnāca pie secinājuma,ka Francija nekļūs par Eiropas mēroga lielvalsti, ja karalis neizmantos savu varu un privilēģijas pēc iespējas plašāk. Lai īstenotu tādu mērķi monarhi kontrolēja militārus spēkus, izpildvaru, nodokļu vākšanas institūtcijas. Viena no absolūtisma rakstūrīgajām iezīmēm bija aktīvi centieni institucionālu sistēmu, kas būtu spējīga neitralizēt vai likvidēt vecus šķērsļus, ar ko karaļa varai bija nācies sastapties agrāk. Spēcigas, absolūtas, monarhiskas varas veidošanu kavēja daudzi faktori, piemēram, baznīca, aristokrātija, pusautanomie apgabali. Tā tendence ļoti kaitināja valdniekus un viņi ar visiem spēkiem centījās pakļaut baznīcu, aristokātiju un pusautonomus apgabalus. Jo Francijā, Spānijā, Austrija joprojām oficiālā reliģija bija katolicisms. Lujis XIV pakļāva aristokrātiju tāpēc lai mazināt tās politisko varu un vairotu muižnieku prestīžu sabiedrībā. Ciņa starp monarhiem un autonomiju valdnikiem izraisīja papildu nesaskaņas vietējo un centrālo varu. Absolūtisms izplātijās ne tikai ar praktiskiem valdnieku darbiem, bet arī teoretiski caur uzspiešanu to tautai un absolūtisma propogandu.…
