17.- 19.gadsimta galvenie stili tēlotājmākslā un arhitektūrā

Šis mākslas stils aizsākās kā atbilde uz rokoko vieglprātību un sentimentalitāti, kā arī uz 18. gadsimta arheoloģiskiem izrakumiem senajās Romas pilsētās - Herkulānā un Pompejā. Par paraugu klasicismā izvirzīja antīko literatūru un mākslu, taču sižetiskās situācijas, tēlus un raksturus bagātināja ar jaunu idejisku saturu. Tika cildinātas vispārnacionālās intereses un pievērsta uzmanība cilvēka psiholoģijai, izcelta varonība, augsti tikuma ideāli. Klasicisma pogresīvās reālisma tendences stipri ietekmēja galma aristokrātijas kultūras norobežošanās no zemāko kārtu “zemās dzīves”. Tas klasicisma mākslu noveda pie abstrakcijas racionālisma, shematisma un nedzīva akadēmiskuma.
Klasicisma īpašības: izejas punkts - grieķu un romiešu māksla, pārsvarā bez radošās domas; stingra prasība ievērot kanonus, kas stipri ierobežo mākslinieka individuālo pieeju, tādēļ grūti atšķirt darba autoru; tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas, kādēļ tas kļūst līdzīgs viduslaiku kultūrai un mākslai; viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības; eksistē vai nu vēsturiskā, vai mitoloģiskā glezniecība, kā arī portreti.…