Dzimis Parīzē. Voltērs- pseidonīms, īstais vārds- Fransuā Marī Aruē. Tēvs bijis turīgs buržuā. Voltērs izglītību ieguva aristokrātiskajā Ludviķa Lielā jezuītu koledžā.
Jau bērnībā Voltērs parādīja lieliskas spējas un lielu tieksmi uz lasīšanu. Agri sāka vingrināties dzejošanā. Gribēja kļūt par dramatisku dzejnieku, bet tēvs piespieda stāties juridiskajā koledžā.
1717.gadā Voltēru ieslodzīja Bastīlijas cietoksnī uz 11 mēnešiem par viņa satīru par Orleānas Filipu viņa meitu. Tur strādāja pie traģēdijas "Edips", kuras pirmizrāde notika 1718.gada beigās. Pēc pieciem gadiem tapa "Poēma par Ligu". Tā kļuva plaši pazīstama. Voltēru pasludināja par labāko Francijas dzejnieku, nācijas lepnumu.
Voltēram bija nesaskaņas ar franču aristokrātiju. Voltēru, valdot absolūtismam, izsūtīja no Francijas, viņš devās uz Angliju, tur nodzīvoja trīs gadus. Tur strādāja, studēja angļu literatūru. Viņu ietekmēja Loka, Ņūtona darbi. Kad atgriezās Francijā, slepus izdeva "Vēstules par Angliju", bet šis izdevums tika notiesāts, publiski sadedzināts.
Vēlāk viņš pārcēlās pie savas draudzenes marķīzes Emīlijas de Šatlē, izglītotas, gudras sievietes, kura mīta vecā, vientuļā pilī Sirejā. Tur Voltērs pavadīja 14 gadus, daudz paveikdams- traģēdijas, komēdijas, apcerējumi par vēsturi, matemātiku, filozofiju. Tur arī radās satīriskā poēma "Orleānas jaunava".
1749.gadā marķīze mirst, sagādājot bēdas Voltēram, jo tieši viņa bija viņa ideālā sieviete.
Tālāk Voltērs devās uz Berlīni, Prūsiju pie karaļa Fridriha II. Bet tur viņš nesagaidīja vēlamo attieksmi. Tā viņš parakstīja savu attieksmi pret prūšu despotismu, jocīgām idejām, piemēram, izurbt caurumu līdz zemes kodolam; anatomēt milžu smadzenes, lai pētītu dvēseles īpašības utt.
Nu Voltēra dzīvē notika sadursme ar ārzemju absolūtismu- tas notika pēc darba "Doktora Akakija raksti", kur viņā izsmēja Berlīnes akadēmijas prezidenta muļķības. Par to Voltēru atkal noturēja gūstā, līdz viņš izkļuva no Prūsijas. Vēlāk viņš nopirka nelielu muižu (Fernejas pili) uz Francijas un Šveices robežām, tur pavadot pēdējos mūža gadus. Tā kļuva par tā brīža kultūras vietu- tur ierīkoja mājas teātri, kur izrādīja Voltēra lugas, arī pašam autoram tajās spēlējot.
Voltērs līdz mūža beigām daudz strādāja, no tālās Fernejas vadīdams vareno, augošo apgaismības kustību.
Voltērs bija pirmais, kurš lieto terminu 'apgaismība'.
1778.gadā tika noņemts aizliegums Voltēram iebraukt Parīzē, un viņa sagaidīšana tur bija triumfiāla.
Voltēra traģēdijas "Irina" izrāde tika grandiozi pieņemta.
Lai arī viņa sirds 84 gadu vecumā bija jaunības degsmes pilna, viņa mudinājums Franču akadēmijai sastādīt franču valodas akadēmisko vārdnīcu, pie kuras arī pats strādāja, tās dzimšanas brīdi nesagaidīja, jo nāve viņu aizsauca pie sevis.
Viņa mirstīgās atliekas slepeni aizveda uz Šampaņu, apglabājot Seljēras abatijā. Parīzē bēres valdība aizliedza. Revolūcijas dienās 1791.gadā viņa pīšļus pārveda uz galvaspilsētu. Uz katafalka bija vārdi: "Viņš sagatavoja mūs brīvībai".
Voltēra literārā darbība bijusi ārkārtīgi daudzveidīga. Viņam ir kopotie raksti- desmitiem sējumu. 70 sējumi Bomaršē izdevniecībā. Viņš nodarbojās arī ar dabaszinātni: "Eseja par dabu un uguns izplatību". Voltēra filozofiskā reliģija bija deisms. Uzskatīja, ka pasauli radījis dievs, bet vēlāk tas vairs tās lietās nejaucās. Cilvēki nezina, kāds dievs ir..
Dzimis Langrē, senā Francijas pilsētiņā. Nācis no turīgas ģimenes, tēvs bijis amatnieks. Didro mācījās vienā no labākajām galvaspilsētas mācību iestādēm- Harkūra koledžā. Viņam bija izraudzīts mācītāja amats, pats aizrāvās ar teoloģisku grāmatu lasīšanu. Bet viņš bija pārāk zinātkārs. Sākumā nonāca pie deisma, vēlāk- reliģijas noliegšanas. Aizrautīgi studēja jaunās un senās valodas, vēlāk- eksaktās zinātnes, mākslas filozofiju. No 1733.gada Didro papildināja Parīzes nabadzīgo inteliģentu pulku, jo tēvs sadusmojās par dēla izvēli un nedeva vairs naudu. Tomēr Didro bija optimists.
Didro rakstīja daudz, bet maz publicēja. Autors pret sevi izraisīja laicīgo un garīgo varas orgānu naidu, sodus. 1746.gadā darbu "Filozofiskas domas" bende sadedzināja, bet 1749.gadā par darbu "Vēstule par aklajiem, lai mācītu redzīgos" Didro uz 100 dienām ieslodzīja cietumā.
1750.gadā izdevējs Lebretons uzaicināja Didro par redaktoru "Enciklopēdijai". Didro to no komerciāla pasākuma pārveidoja par kaut ko svarīgu, kulturālu, politisku. Pie "Enciklopēdijas" viņš strādāja līdz nāvei, sarakstot ap 1000 rakstu.
1773.gadā Didro pieņēma Katrīnas II priekšlikumu braukt uz Krieviju, jo viņš interesējās par Krievijas kultūru. Neilgi pirms Didro nāves Francijā, Katrīna II nopirka viņam mājokli Parīzes muižnieku rajonā Sen- Žermēnas priekšpilsētā, kā arī deva materiālo atbalstu, izveidoja viņa personisko bibliotēku, Didro bija tās vadītājs. Puškins viņu raksturoja kā "te providences godātājs, te skeptiķis, te bezdievis".
Darbi: sacerējums "Skeptiķa pastaigas jeb Alejas", "Paradokss par aktieri", "Mūķene".…
