19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā saimnieciskais stāvoklis Latvijā salīdzinājumā, piemēram, ar vairumu no Krievijas impērijas apgabaliem bija daudz labāks. Vidzemes un Kurzemes guberņas, bet īpaši Rīga, ieņēma vadošo vietu gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs. Baltijas guberņu straujākai attīstībai bija vairāki cēloņi.
Vispirms – izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis nodrošināja Krievijas tirdzniecību ar Rietumvalstīm caur Baltijas guberņu ostām. 1901. gadā Rīgas osta ieņēma vienu no pirmajām vietām starp visām Krievijas ostām preču apgrozījuma kopapjomā.
Otrs Latvijas saimnieciskās izaugsmes cēlonis bija Rietumvalstu, īpaši Vācijas un Anglijas, uzņēmēju darbība. Rietumu uzņēmējiem bija izdevīgāk dibināt rūpnīcas tieši Krievijas teritorijā nekā eksportēt preces uz Krieviju. Arī šajā ziņā Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis bija par iemeslu tam, ka Rīgā un citās Baltijas guberņu lielākajās pilsētās nozīmīgākie uzņēmumi un rūpnīcas piederēja ārzemniekiem. Tas, savukārt, sekmēja ražošanas modernizāciju un Latvijā izvietoto rūpnīcu ciešu sadarbību ar Rietumvalstu uzņēmējiem.
Trešais cēlonis, kas izvirzīja Latviju pārējo Krievijas apgabalu priekšā, bija latviešu salīdzinoši augstais izglītības līmenis.
Latvija atšķīrās no pārējās Krievijas ne tikai ar modernāku rūpniecību, bet arī ar attīstītāku lauksaimniecību. Atšķirībā no Krievijas sādžu kopienu sistēmas Kurzemē un Vidzemē gadsimtiem ilgi pastāvēja atsevišķu saimniecību – viensētu sistēma, kas deva iespēju daudz labāk izmantot zemi, ieviest jaunus saimniekošanas paņēmienus. Baltijas vācu muižnieki sekoja lauksaimniecības attīstībai Rietumeiropā, pārņēma no turienes visu, kas bija piemērots Latvijas lauksaimniecībai, savukārt, no muižniekiem mācījās latviešu zemnieki.
1
20.gadsimta sākumā Krievijas impērija bija valsts, kurā pastāvēja absolūtisms, t. i. neierobežota valdnieka vara, kura balstījās uz priviliģēto muižniecību un patvaldības ierēdņiem. Vienkāršākajiem Krievijas pilsoņiem nebija nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldes darbā, bet pārējo iedzīvotāju tiesības – vārda brīvība, prese, literatūra tika pakļauta stingrai kontrolei – cenzūrai. Krievijā nedrīkstēja dibināt biedrības un politiskās partijas, pat noturēt vienkāršas sanāksmes vai kādus citus pasākumus. Latviešiem nācās izjust pārkrievošanu – skolās tika aizliegtas mācības latviešu valodā, skolotājus, kas pilnībā nepārvaldīja krievu valodu, atbrīvoja no darba, visus dokumentus jebkurā iestādē bija jāraksta krievu valodā. Liela nozīme bija arī reliģijai – pareizticīgajiem salīdzinājumā ar luterāņiem un katoļiem bija daudz priekšrocību.
…
