1904. g. visā Krievijā nobrieda revolucionāra situācija. Neveiksmīgais un nepopulārais krievu-japāņu karš (1904-1905) saasināja sociālās pretrunas un veicināja politisko nemieru pret cara patvaldību. Rūpniecības centros, sevišķi Pēterburgā un Maskavā, sākās streiki, kas 1904. g. novembrī un decembrī pieņēma politisku raksturu. Stipra nemieru kustība izlauzās rūpnieciski attīstītajos ne krievu apgabalos Baltijā, Polijā un Kaukāzā. Sevišķi stipra nemieru kustība bija Latvijā. Rīgā 1904. g. decembrī LSDSP vadībā notika vairāki streiki lielajās rūpnīcās — Fīniksā, Baltijas vagonu fabrikā, Langes kuģu būvētavā u.c. Partija rīkoja arī vairākas ielu demonstrācijas: pie Ģertrūdes baznīcas, pie Fēniksa fabrikas, Pārdaugavā. Latvijā revolucionāro nemieru radīja vispārējā nebrīvība un beztiesība cara patvaldībā, un Latvijā tā bija sevišķi smaga. Latvijā toreiz nebija pašvaldības, pat ne Krievijas zemstu iekārtas veidā. Zemi pārvaldīja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas gubernatori un vācu muižnieku landtāgi. Latviešu valoda netika pielaista skolās, tiesās un iestādēs. Strādniekiem nācās strādāt 12-14 stundas dienā, un viņi saņēma zemas darba algas, kas caurmērā svārstījās ap vienu rubli dienā. Arodbiedrību, kas būtu spējušas aizstāvēt strādnieku intereses, nebija, jo administrācija tās nepielaida. Rūpniecība Latvijā tolaik strauji auga, lielās fabrikas nodarbināja katra vairākus tūkstošus strādnieku, un visā Latvijā 1905. g. bija pāri par 50.000 rūpniecības strādnieku. Viņu vairums bija politiska un sociāla nemiera pilns. Arī Latvijas laukos auga nemiers pret netaisnajiem zemes apstākļiem un vācu baronu lielajām privilģēijām. l.300 muižas turēja savā īpašumā 48% zemes. Latviešu zemnieki, kas par 200 miljonu rubļu bija pirkuši zemi no muižniekiem, tomēr vēl bija apgrūtināti visādām klaušām, no kurām smagākās bija ceļu klaušas. Lauku iedzīvotāju vairums bija bezzemnieki: rentnieki, pusgraudnieki, amatnieki, laukstrādnieki. Pēdējo vien bij ap 250.000. Laukstrādnieki pelnīja tikai ap 100 rubļu gadā, viņu darba laiks vasarā sniedzās līdz 16 stundām dienā un sevišķi grūti bija dzīvokļu apstākļi. Latviešu inteliģencei, kuras skaits auga, trūka iespējas strādāt valsts un pilsētu iestādēs, jo tur nodarbināja galvenām kārtām krievu un vācu ierēdņus. Inteliģencē bija stiprs nemiers pret latviešu tautas politisko un nacionālo apspiestību. Visi šie politiskie, sociālie un nacionālie apstākļi radīja revolucionāru situāciju Latvijā. Tikko revolūcija uzliesmoja Krievijā, pie kuras Latvija toreiz piederēja, tā ar sevišķu spēku izlauzās Latvijā. Mūsu dzimtene tolaik bija daudz vairāk nobriedusi revolūcijai nekā pati Krievija.…
