1934.gada apvērsums un 1937.gada Civillikums

20.gs. Latvijas vēsturē uzskatāms par vienu no vētrainākajiem gadsimtiem visā mūsu tautas vēsturē. Gadsimtu iesāka 1905.gada revolūcija, kas tomēr nesasniedza savu mērķi. Tai sekoja latviešu strēlnieku karošana Krievijas pusē 1. pasaules kara laikā, šiem notikumiem sekoja brīvības cīņas, kas noslēdzās tikai 1920. gada janvārī. Beidzot valstī sāka darboties demokrātiska vara ar valsts prezidentu Jāni Čaksti un Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Lai kļūtu par vadoni, Ulmanis pakāpeniski sekoja savam mērķim līdz parādījās apvērsuma iespēja. Par Kārļa Ulmaņa veikto valsts apvērsumu 1934.gada 15.maija naktī pastāv dažādi viedokļi – kā pozitīvi, tā negatīvi. Var teikt, ka jebkurš politisks notikums valsts pārvaldē maina cilvēku dzīvi, ietekmē daudzas valsts darba jomas, iedzīvotāju sociālā stāvokļa nodrošinājumu, kā arī principus, pēc kādiem vadās, piemēram, likumdošanā. Ir svarīgi saprast, kādi iemesli ir bijuši par pamatu apvērsumam, vai tā nepieciešamība izrietēja no problēmām valsts pārvaldes formā, vai tas notika tikai dažu cilvēku vēlmes pēc - gūt nepastarpinātu varu valstī. Daudzu apstākļu sakritība mūsu, toreiz vēl tik politiski nestabilā un jaunizveidotā valstī, acīmredzot vērsa ceļu Kārlim Ulmanim uz pilnīgu kontroli un vadoņa titula iegūšanu, ko liela tautas daļa atbalstīja, un, manuprāt, pat ne velti, jo Ulmanis savu uzmanību bija vērsis tieši uz sabiedrībai svarīgām jomām. Taču, to, vai Ulmanis bija tik spēcīga personība, kā atspoguļo daudzi vēsturnieki, nevar uzskatīt par pilnīgu patiesību, jo viņam veikt apvērsumu nebūtu izdevies vienam, kā tikai ar izcilu politiķu un laikabiedru palīdzību. Taču, protams, ir jārunā par K. Ulmaņa lielāko sniegumu mūsu valstij – Latvijas Republikas Civillikuma izstrādi, kuru līdz šim nebija izdevies īstenot tā laika pirmajiem prezidentiem, tāpēc šī joma nebija sakārtota. …