Bieži vien presē tolaik deportācijas tika atspoguļotas kā brīvprātīga migrācija uz Austrumiem. Vai arī PSRS valdība attaisnojās kā budžu šķiras likvidēšanu par labu lauku kolektivizācijai. Bet lielākoties par šiem izdarītajiem noziegumiem Maskava klusēja, jo skaļi par to nedrīkstēja runāt. Tas jau ir saprotams cilvēki baidījās runāt par patiesību, jo tajos gados nedrīkstēja uzticēties pilnīgi nevienam, pat tuvākais draugs, radinieks varēja izrādīties nodevējs, kurš pats sevi glābdams vai arī kā citādi, varēja nodot okupācijas varas institūcijām.
Pētot kādu PSRS karti izsecināju ka deportācijās galvenokārt lielu skaitu cilvēku tā sauktos “sociāli bīstamos elementus” jeb tā sauktos “kulakus” no dažādiem PSRS rajoniem izsūtīja uz Vorkutu, Pečoru, Uhtu, Kolimu, Marjinsku, Vidussibīriju un Ziemeļsibīriju, Karagandu, Taškentu, Vaigačas salu aiz Polārā loka, Karēliju, Murmansku, Sahalīnu, Tālajos Austrumos, Čeļuskina Ragu; Kamčatku, Rostovu pie Donas un Volgas – Kamas – Pečoras reģionu.
J. Riekstiņš savā grāmatā kulakus definē kā – lauku buržuāziju, kura radās zemnieku sociālās diferencēšanās gaitā. Par šķiru kulaki Krievijas impērijā izveidojās pēc 1861. gada zemnieku reformas.
Padomju institūcijas izsūtāmo sarakstus komplektēja pēc grupām, pazīmēm un, protams, pēc nacionālās piederības.
Ja skatās pēc iedzīvotāju grupām tad cieta visvairāk : lauksaimnieki, jo tika uzskatīti par buržujiem, ierēdņi un inteliģence, karavīri un policijas darbinieki ieskaitot demobilizētos vai no dienesta agrāk atbrīvotos, strādnieki un kalpotāji un jaunieši. Būtībā PSRS centās iznīcināt visas tās personas, kuras varētu pretoties režīmam. Piemēram, vēl dažkārt deportētie tika komplektēti pēc tādām pazīmēm kā: pēc to piederības kādai organizācijai (aizsargi, visu partiju aktīvie biedri, studentu korporāciju locekļi kā arī citu nacionālo apvienību biedri. Pat pie pretpadomju elementiem tika ieskaitīti skauti un gaidas.
…
