Barikāžu saules gaisma
Atspīd ugunskura liesmā,
Omoniešu draudu baisma
Izgaist tautas brīvā dziesmā!
Tāds bija sauklis tūkstošiem cilvēku, kuri dienu un nakti stāvēja uz barikādēm, lai aizstāvētu Latvijas un latviešu brīvību.
Viļņas televīzijas torņa ieņemšana, tanki brauc tieši cilvēku pūlī, skan šāvieni. Liepājā, Latvijā un, protams, Lietuvā tūkstošiem cilvēku neguļ nakti, tver ziņas no Kauņas, kas turpina raidījumus, ko omonieši pārtrauca Viļņā. No rīta visi, kas sevi uzskata par Latvijai piederīgiem, dodas uz Rīgu, lai ar simtiem sarkanbaltsarkano karogu apliecinātu, ka vēlas dzīvot brīvā zemē. No Daugavas pūš ledains vējš, virs galvām rēc padomju armijas helikopteri, bet zem karogiem ir droši, jo plecs pie pleca, vienā domā un elpā... Daudzi vīri pēc manifestācijas uz mājām vairs nebrauc. Iet uz Vecrīgu, uz Radio namu, uz Jēkaba ielu, uz Augstāko padomi, uz Ministru padomi, uz Latvijas televīzijas ēku Zaķusalā. Tur sarodas tehnika, mašīnas, traktori, kāds atved malku, kāds iekur uguni. Vienīgie ieroči, bez dažām bozēm dūšīgāku lauku vīru rokās, ir savu zemi mīlošas sirdis un augumi, kurus briesmu brīdī izmantot par dzīvu posmu kopīgajās barikādēs. Sākas tas fantastiskais, skaistais un arī traģiskais laiks, ko tagad saucam par barikādēm.…