Skatoties uz izmaiņām, kas notika 19.gs. otrās puses un 20.gs. sākuma sabiedrībā, var secināt, ka nenotika viennozīmīgs progress vai regress. Sabiedrība “gāja uz priekšu”, daudzās nozarēs, bet tajā pašā laikā, daudzās citās nozarēs un problēmu risinājumos - “palika uz vietas”.
Viennozīmīgi jāmin tas, ka medicīnā un zinātnē notika ļoti straujš progress. To pierāda fakts, ka no viena vienīga atklājuma izmainījās vismaz vēl trīs sadzīves un sabiedrības nozares, piemēram, kad francūzis Luijs Pastērs atklāja baktēriju vairošanās principus, uzlabojās cilvēku sanitāro un higiēnas apstākļu nozīme , uzsāka pārtikas produktu sterilizāciju, kuru nosauca tā atklājēja vārdā – par pasterizāciju. Vilhelma fon Rentgena atklātais starojums ļāva plašāk izmeklēt pacientus, kā arī Marijas Kirī un Pjēra Kirī atklātais rādijs pavēra nebijušas iespējas praktiskās medicīnas attīstībā.
Arī runājot par mākslu, varētu teikt, ka 19.gs. beigās un 20. gs. Sākumā notika ilgi gaidītais progress – mainījās mākslas virzieni, mākslas galvenā doma un ideoloģija. Reālismu nomainīja impresionisms, vēlāk – postimpresionisms, līdz ar to mākslā parādījās subjektīvums, kā arī izjūtas, cenšoties attēlot pat vissīkākās nianses. Impresionisti atteicās gan no sociāli aktuālām tēmām, gan no vēsturiskiem, mitoloģiskiem vai reliģiskiem sižetiem, ar ko pirms viņiem bija aizrāvušies reālisti, romantiķi un klasicisti. Mākslinieku un rakstnieku redzesloks paplašinājās, notika vispārējs progress.
Arī arhitektūrā bija novērojams liels progress. 1868. gadā atklātais dzelzsbetons deva jaunas iespējas arhitektiem un inženieriem, ļāva piepildīt sen izsapņotas vīzijas, kas līdz šim nebija iespējamas.
ASV un Rietumeiropas valstīs tika noteikts darba dienas pieļaujamais maksimums, minimālā darba, apdrošināšana, progresēja darba devēja un darba ņēmēja attiecības …