Viena no interesantākajām kampaņām, ko savas vēstures laikā piedzīvojusi Latvija, bija lielā uzvārdu latviskošana. Nezinu, labi tas vai slikti, taču latviešu dzimtām nav tik pamatīgu ciltskoku kā angļiem vai vāciešiem — sava ciltskoka izpētē nekur daudz tālāk par XIX gadsimta sākumu latvietis netiks. Un netiks vienkārša iemesla dēļ — tikai XIX gadsimta sākumā mēs tikām pie saviem uzvārdiem.
1917.gada beigās - 1918.gadā nodibinājās divi latviešu politiķu organizatoriskie centri, kam bija liela nozīme neatkarīgās Latvijas izveidošanā. Latviešu politiķu ilgstošā krieviskā orientācija (kopš jaunlatviešu kustības laikiem) tika radikāli mainīta. Ar boļševistisko proletariāta diktatūras Krieviju lielākajai daļai sabiedrisko darbinieku nebija pa ceļam. Valkā 1917.gada 17.novembrī nodibinājās Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP), ko pārstāvēja J.Goldmanis, Z.Meierovics, J.Akuraters, O.Nonācs, V.Zamuels, K.Skalbe, A.Kroders u.c. Par savu tuvāko mērķi padome izvirzīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu. Pēc Latvijas okupācijas padome pārcēlās uz Petrogradu un tur 1918.gada janvārī pieņēma lēmumu izveidot neatkarīgu demokrātisku Latvijas republiku, apvienojot visas latviešu apdzīvotās teritorijas un atdaloties no Krievijas. Savukārt vācu okupētajā Rīgā latviešu politiķu grupa nodibināja Demokrātisko bloku ar K.Ulmani un M.Valteru priekšgalā.
Dažādie latviešu politiķu grupējumi īsā laikā proklamēja trīs dažādas valstiskas iekārtas Latvijā. 1917.gada 9.decembrī provāciski orientētie politiķi (A.Krastkalns, F.Veinbergs, H.Kempelis) atbalstīja vācbaltu muižniecības un Vācijas plānu par Baltijas valsts nodibināšanu. Tajā bija paredzēts Baltiju pievienot Vācijai. Tādu pašu lēmumu 1917.gada 6. un 7.novembrī pieņēma Vidzemes, Igaunijas un Rīgas apvienotais landtāgs.
1918.gada 4.decembrī Maskavā nodibinājās Latvijas Pagaidu padomju valdība ar P.Stučku priekšgalā. Šī valdība savā 17.decembra Manifestā paziņoja par neatkarīgas Latvijas Padomju republikas nodibināšanu un visas varas pāreju padomju rokās. Decembrī latviešu strēlnieku pulki (jau kā Sarkanās armijas daļa) ienāca Latvijas teritorijā un 1919.gada 3.janvārī ieņēma Rīgu. P.Stučkas vadītā padomju valdība Rīgā noturējās piecus mēnešus - līdz 1919.gada 22.maijam, bet Latgalē - visu 1919.gadu. 1920.gada 13.janvārī tā demisonēja.
1918.gada 17.novembrī vācu okupētajā Rīgā nodibinājās Tautas padome, kurā bija pārstāvētas 8 latviešu liberālās un sociālistiskās politiskās partijas (sociāldemokrāti-meņševiki, sociālisti-revolucionāri). Šo spēku apvienībā nebija latviešu boļševiku, kas orientējās uz Padomju Krieviju, un provāciski noskaņotu latviešu politiķu. Nākamajā dienā - 1918.gada 18.novembrī Tautas padome proklamēja neatkarīgas demokrātiskas Latvijas Republikas nodibināšanu. Par Tautas padomes priekšsēdētāju kļuva Jānis Čakste, par Ministru prezidentu sapulce vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani. K.Ulmaņa vadītā valdība pildīja savas funkcijas līdz 1920.gada 30.aprīlim - līdz Latvijas Satversmes sapulces atklāšanai. …
