19.gs. lietišķā māksla

19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā podniecība lielākoties bija veids kā papildināt zemnieku saimniecību ienākumus. Latvijas podnieki tad strādāja lauku biezāk apdzīvotajās vietās un to tuvumā, kur bija pieejamas laba māla atradnes. Latgalē tās bija Silajāņos, Andrupenē, Ludzā, Viļakā. Latgalē trauku apdedzināšana pēc sena paņēmiena notika vaļējos cepļos un tie nekad nebija saistīti vienā ēkā ar darbnīcu. Par darbnīcu izmantoja istabu, kas bieži vien bija arī ģimenes vienīgā dzīvojamā telpa. Apdedzināšana jeb smeltēšana - visatbildīgākais, nejaušībām un neparedzētām norisēm pakļautais beidzamais posms māla tapšanā par vāraunieku, bļodu, medaunieku, piena vai puķu podu, krūzi, vāzi, šķīvi, svečturi vai svilpaunieku un daudzām citām ikdienā un svētkos izmantojamām lietām.
Angļu majoliku - smalki reljefo māla keramiku ar biezam, košām svina glazūrām - pēc 1850. gada Stefordšīrā izveidoja Mintona firma, un 1851. gadā tā pirmo reizi piedalījās Londonā Lielajā izstādē. Par galvenajiem iedvesmas avotiem kalpoja itāliešu majolika un 16. gs. Franču keramiķa Bernāra Palisī naturālistiskie darbi 19. gs. vidū majolika ātri iekaroja popularitāti ne tikai Lielbritānijā, bet arī Eiropā un ASV. Tika ražotas vāzes, šķīvji, bļodas un krūzes ikdienas lietošanai, kā arī milzīgas dekoratīvās vāzes un sēd mēbeles oranžērijām.…