2006.gada Latvijas bezdarba rādītāju analīze

Literatūrā ir sastopamas vairākas bezdarba definīcijas. Viena no tām bezdarbu definē kā tādu stāvokli ekonomikā, kad ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, kas vēlas strādāt, nevar šo vēlmi īstenot darba vietu trūkuma dēļ. [7; 94] Šo definīciju nevar uzskatīt par Latvijas situācijai atbilstošu, jo, kā tiks minēts arī šī darba turpinājumā, valstī lielākais reģistrēto bezdarbnieku skaits ir tajās profesijās, kurās ir arī lielākais reģistrētais brīvo darba vietu skaits. No iepriekš minētā izriet, ka Latvijā darba vietu trūkums nav galvenais bezdarba iemesls, tāpēc šī darba ietvaros par atbilstošāku tiks uzskatīta sekojoša bezdarba definīcija: „Ja darbaspējīgi, atbilstošas kvalifikācijas strādnieki par atbilstošu samaksu nevar atrast darbu, tad šādu situāciju ekonomikā sauc par bezdarbu.” [6; 588] No šīs definīcijas savukārt izriet, ka galvenais faktors, kurš ietekmē bezdarba līmeni valstī, ir darba samaksas lielums. Šis apgalvojums ir viens no būtiskākajiem apstākļiem, kas jāņem vērā, analizējot bezdarba situāciju valstī, it īpaši tādēļ, ka Latvijā ir viszemākā minimālā alga starp visām Eiropas Savienības valstīm. [9]
Bezdarbs kā jauna un līdz šim Latvijā nepieredzēta problēma parādījās pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Pārmaiņas, kas šajā laikā norisinājās Latvijas ekonomiskajā un politiskajā dzīvē noteica to, ka sākotnēji bezdarba līmenis strauji cēlās – ja 1992. gada decembra beigās bezdarba līmenis sasniedza 2,3% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, tad jau 1993. gada beigās to skaits dubultojās un bija 5,2%. [5; 17] Turpmākajos gados ar retiem izņēmumiem (piemēram, Krievijas finansiālās krīzes ietekmē) bezdarba līmenis Latvijā noregulējās un ir palicis relatīvi stabils.
Lai gan pēdējos gados bezdarba rādītāji Latvijā neraksturojas ar krasām izmaiņām, kāpumiem vai kritumiem, tie tiek regulāri analizēti un novērtēti, lai kontrolētu bezdarba situāciju valstī.…