Deviņdesmito gadu sākums latviešu literatūrā bija gan sociālo, gan morālo, gan estētisko vērtību pārvērtēšanas laiks. Latviešu literatūrā bija izveidojusies situācija, ko visprecīzāk būtu nodēvēt par robežsituāciju , ļoti populāri bija jēdzieni apjukumsituācija, apmulsums, kas dabiski nāca līdzi politiskas un arī garīgas brīvības atgūšanai, turklāt garīgo, intelektuālo, politisko, vēsturisko un sociālo vērtību jūklī nebija viegli noskaidrot, starp kādiem laikmetiem literatūra atrodas. Tomēr robežsituāciju raksturojošie faktori izkristalizējās diezgan skaidri.
Robežsituācijas jeb starpsituācijas pazīmes varētu būt apmēram šādas. Pirmkārt, kluso un pašsaprotamo ideoloģisko teroru un cenzūru nomainīja sākumā galīgi nesaprotamā ekonomiskā cenzūra, kad atklājās, ka nav izdevīgi – un līdz ar to dažus gadus tas bija gandrīz neiespējami – izdot mūsdienu latviešu autoru darbus (jo sevišķi smagi šis trieciens skāra dzeju). Piemēram, 1991. gadā izdotās oriģinālprozas grāmatas bija saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. …