Galvenais šajā teorijā ir indivīds kā integrēts, organizēts veselums. Par motivāciju A.Maslovs saka, ka motivācija neattiecas tikai uz kaut kādu indivīda daļu (kuņģi), bet uz visu indivīdu kā tādu kopumā. “Labā motivācijas teorijā”, raksta A.Maslovs, “nav vietas tādiem jēdzieniem kā “kuņģa vajadzības” vai “ģenitālās vajadzības” “. (22;59) Vajadzība – tā vienmēr būs indivīda vajadzība. Vajadzību pēc ēdiena izjūt Džons, nevis viņa kuņģis, ēdiens apmierina Džona izsalkumu, nevis viņa kuņģa izsalkumu.
Vajadzība pēc ēdiena ir tikai viena no daudzajām fizioloģiskajām vajadzībām A.Maslova vajadzību hierarhijā. Lai noteiktu kādas vēl ir cilvēka vajadzības un motīvi, kas virza cilvēku, A.Maslovs iesaka iedomāties vienu dienu no savas dzīves, atsaukt atmiņā domas un vēlmes, kuras ir jūs vadījušas. Visticamāk, ka šādas introspekcijas rezultātā būs redzams, ka domas saistās ar ēdienu - kur un kā to lietot, ar apģērbu – kur un kādu iegādāties, ar vajadzību pēc draudzīgas pasēdēšanas, uzslavas, prestiža un tamlīdzīgām lietām. (22;61)
Tātad vienas dienas laikā cilvēkam ir milzumdaudz un dažādas vajadzības. A.Maslovs vajadzības iedala:
1. fizioloģiskās vajadzības,
2. vajadzības pēc drošības,
3. sociālās vajadzības,
4. pašcieņa, pašnovērtējums,
5. pašapliecināšanās.(2;19)
Visas vajadzības savā starpā ir saistītas. Personīgā motīva ārējā izpausme ir atkarīga no organisma vajadzību vispārējā apmierinātības vai neapmierinātības līmeņa. Tas nozīmē, ka ja cilvēks dzīvo badā, slāpēs, ja ikdienu viņš izjūt zemestrīces vai tml. draudus, ja nepārtraukti pret viņu ir vērsts apkārtējo naids un nicinājums, tad nekad viņam neienāks prātā uzrakstīt skaņdarbu, aizstāvēt teorēmu, izgreznot mājas vai skaisti apģērbties. …
