Par rīkstniecības izcelsmi izteiktas dažādas domas. Pēc angļu zinātnieka Berreta un Bestermana domām, rīkstniecība pazīstama apmēram 400 līdz 500 gadus. Savukārt Berridžs norāda, ka rīkstniecība bija pazīstama pirms 3200. Bijušais ANO padomnieks ģeoloģiskajos jautājumos holandiešu profesors Solko Tromps uzskata, ka ar rīkstniecību nodarbojās jau pirms 7000 gadiem. Poļu žurnāliste T.Vojteka raksta, ka pēc arheoloģisko izrakumu datiem rīkstniecība bijusi pazīstama jau neolīta laikmetā, apmēram 8000 gadiem. Viņa raksta arī par to, ka senie ēģiptieši pratuši rīkoties ar “brīnumrīkstīti”.
Senos laikos cilvēka spēju darboties ar rīkstīti izskaidroja kā burvju spēku- labo vai ļauno iejaukšanos. Ja rīkstītes griešanos izraisīja ļaunie spēki, tad šo rīcību nekavējoties sodīja. Ja izdevās ļauno spēku iedarbību izslēgt, rīkstniecību uzskatīja par pilnīgi noderīgu praktiskajām vajadzībām. Tā kā “brīnumrīkstīte” neklausa katram, viduslaikos daži rīkstnieki par savām spējām samaksāja ar dzīvību- viņus sodīja par sadarbība ar pašu velnu.
Vecajā Derībā dažādu brīnumdarbu aprakstos daudzkārt tiek pieminēts vārds “zizlis”. To vietu kur aprakstīta klints pāršķelšana ar Mozus zizli, daži rīkstniecības piekritēji uzskata par neapgāžamu argumentu rīkstniecības pierādīšanai. Reimonds savā traktātā “Maģiskais zizlis” (1883) norāda, ka šo atribūtu lietojuši skiti, persieši un midieši. Jau Hērodots rakstīja, ka skiti esot meklējuši noziedzniekus ar zižļa palīdzību. Vārds “rabdomantija” nozīmē- ar zižļa palīdzību meklēt vietu akas rakšanai, dārgmetālus, apslēptu mantu un arī noziedzniekus. Acīmredzot senie grieķi zināja kā meklēt ar zizli. Klasiskajā filoloģijā minēts dievu- Minervas, Kirkes un Merkūra -maģiskā zižļa spēks. Pēc slavenā ceļotāja Marko Polo (1254-1324) ziņām, kuras viņš sniedza pa Centrālo Āziju un Ķīnu, “brīnumrīkstīte” lietota visās austrumu zemēs. Šeit var pieminēt, ka Marko Polo Mazāzijā un Ķīnā nodzīvoja 24 gadus, bija kādas provinces gubernators un apceļoja lielāko daļu šīs valsts teritorijas, kur rīkstniecībai ir ļoti senas tradīcijas. Pazīstama koka gravīra, kurā attēlots leģendārais valdnieks Jujs no pirmās Sja dinastijas (2205.-1766.g.p.m.ē.).
Ķīniešu hronikā rakstīts, ka nedrīkst celt māju, pirms rīkstnieks nav pārbaudījis, vai šī vieta ir brīva no “pazemes dēmoniem”. Ja cilvēks guļ virs šādas vietas, viņš saslimst ar reimatismu.
Renesanses laikmetā par rīkstniecību rakstīja dabaszinātnieki, kuri sludināja ticību cilvēkam un viņa prātam. Starp tiem ir Paracelzs (1493-1541) un Agrikola (1494-1555).
Darba “De natura rerum”(“Par lietu būtību”) IX grāmatā “Par lietu apzīmēšanu” Paracelzs izsakās, ka “maģiskajam zizlim” nevar ticēt: ”Šīs buršanās ir tukšs apmāns, un starp tām ir maģiskais zizlis, kas piemānijis daudzus kalnračus. Ja vienreiz tas rāda pareizi, tad tas piemāna desmit vai divdesmit reizes.” …
