Es vēlētos iesākt darbu, citējot Latvijas Republikas prezidentes uzrunu 2002. gada 3. un 4. maijā, Rīgā konferencē "Tiesu sistēma temīda svaros", kas man šķiet kā paraugs, etalons ikvienai personai, attiecībās pret sevi un visu sabiedrību. „…cik svarīgas jums ir jūsu tiesības? Esmu pārliecināta, ka atbilde ir nepārprotama — ļoti svarīgas. Tāpēc mūsu uzdevums ir padarīt tiesības pieejamas, saprotamas un lietojamas jebkuram sabiedrības loceklim, jo tikai tā veidojas sabiedrības tiesiskā apziņa, vēl vairāk — sabiedrības tiesiskā pašapziņa. Tiesības nav domātas tikai juristiem, tiesībām jākalpo sabiedrībai.”1
Valsts pienākums ir nodrošināt svarīgākās sabiedrības intereses. Šādu mērķi var sasniegt dažādām metodēm. Latvijas Republikā rakstīti normatīvie akti2 nosaka tiesību ierobežojumus. Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa3 (turpmāk – Kodekss) 1.panta pirmā daļa nosaka: „Administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu, pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī komersantu, iestāžu un organizāciju tiesības un likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu un pašcieņu, pret sadzīves noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā.”
Par darba tematu izvēlējos šo tēmu, jo vēlējos padziļināti apskatīt Kodeksā paredzētos soda veidus par administratīvajiem pārkāpumiem. Turklāt, mani darba pienākumi ir ļoti specifiski un ir gadījumi, kad man vajag konsultēt klientus par viņu tiesībām un pienākumiem ja personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības.
Darba mērķis ir apzināt Kodeksā paredzētos administratīvo soda veidus. Lai sasniegtu darba mērķi, jāveic sekojoši uzdevumi – jāapzina administratīvā soda un administratīvā pārkāpuma jēdziens, Kodeksā paredzētie administratīvo sodu veidi; pieejamās publikācijas par administratīvo sodu veidiem. Darbs sastāv no trīs daļām – ievaddaļas, iztirzājuma un noslēguma daļas. Darbā tiks pielietota gramatiskā pētījuma metode. Par pamatu darba izstrādei tiks lietots Kodekss un ar darba tēmu saistītas publikācijas laikrakstos, kā arī informācijas resursi internetā.
Ņemot vērā iepriekš minēto, zināšanas, kas tiks iegūtas darba izstrādes laikā, iegūs praktisku nozīmi – tās tiks izmantotas konsultējot klientus.
Juridisko terminu vārdnīcā jēdziens „sods” ir definēts kā „likumā, parasti panta sankcijā, valsts noteikts ietekmēšanas un piespiedu līdzeklis, ko piemēro personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu vai citu sodāmu tiesību pārkāpumu”.1
Autors uzskata, ka jēdziens „sods” varētu būt sinonīms vārdam sankcija, jo sankcija vienmēr paredzēs kādu tiesību ierobežošanu un tas būs sods par tiesību normu pārkāpumu. Gandrīz ikviena persona cenšas dzīvot pēc iespējas apzinīgāk, nepārkāpjot tiesību normas, kaut gan tās nemaz nezin, jo cilvēka darbība ir balstīta uz morāles un ētikas principiem, turklāt neviens apzināti nevēlas tikt sodīts. Autors vēlas pievienoties A.Tiltiņa teiktajam: „….. Morāle ir prakse – nerakstītu likumu sistēma, kas regulē Cilvēku savstarpējās attiecības….”.2
Analizējot soda būtību, pirmkārt, tam ir preventīvs mērķis3, otrkārt - pēc iespējas disciplinēt sabiedrību, lai nerastos haoss, proti, situācija, kad ikviens indivīds dara to, ko grib, bet ikviena darbība atbilstu gan vispārpieņemtiem ētikas un morāles principiem, gan rakstveida tiesību normām. Līdzīgu atziņu ir izteikusi E.Banga: “…Tiesību ierobežojumiem ir psiholoģiskas un pedagoģiskas iedarbības raksturs…”.4 Bijušais Iekšlietu ministrs Ē.Jēbaksons ir teicis: „…sabiedrības tiesiskā un morālā apziņa ir zemā līmenī….”.5 Diemžēl, nākas secināt, ka arī šobrīd sabiedrības tiesiskā apziņa nav augstā līmenī. Par to liecina fakti par transporta negadījumiem, avārijām, nevērību, tiesību normu neievērošanu utt.…
