Vēsturiski pirmās tiesības un politikas doktrīnas bija reliģiska rakstura. Civilizācijas tālākā attīstības gaitā to papildināja un pakāpeniski nomainīja divas konkurējošas speciālas doktrīnas un konceptuālas tradīcijas: dabiskās tiesības un pozitīviskās tiesības tradicija.
Tiesiska valsts ir demokrātiska valsts, bet demokrātija nav iedomājama bez juridiski izglītota un kultūras vērtības atzīstoša pilsoņu kopuma, kas veido tiesiski apzinīgu sabiedrību. Tiesiski apzinīga sabiedrība nozīmē to, ka katrs tās loceklis ne tikai pieprasa savas tiesības, bet arī pilda uzliktos pienākumus. Valsts un tiesība šajā ziņā palīdz cilvēkiem īstenot savu saprātīgo un brīvo iedabu, taču pašas par sevi tās veidotas kā ārējas regulācijas formas un vienmēr ietvers cilvēciskās esamības pretrunīgumu.
Administratīvās tiesības vēsturiski radās līdz ar valsti. Valsts attīstība sekmēja administratīvo tiesību attīstību un tās kalpoja valsts un sabiedrības savstarpējo attīecību regulēšanai. Valsts noteica administratīvās tiesības, bet arī tiesības noteica valsts virzību, tāpēc autore teorētiski pamatojot, izanalizēs izvēlēto studijas darba tematu- Administratīvās tiesības kā patstāvīga publisko tiesību nozare.
Pētījumu objekts ir administratīvās tiesības kā sabiedrisko attiecību regulators, kas visās valstīs ir ieņēmušas un turpina ieņemt vienu no vadošajām vietām citu tiesību nozaru vidū. Un tas ir objektīvi nosacīti, jo nav citas iespējas, kā realizēt likumdevēja gribu, kas izteikta likumos. Tikai, izpildot likumos paredzēto, realizējot izpildvaru, ir iespējams sakārtot attiecības, lai nodrošinātu valsts, sabiedrības un individa attīstību tiesiskā valstī.
Darba mērķis ir izpētīt autores izvēlēto studiju darba – Administratīvās tiesības kā patstāvīga publisko tiesību nozare, jo administratīvo tiesību zinātnes sasniegumi valstī vienmēr tika izmantoti tiesību aktu pilnveidei.
Sudiju darba „Administratīvās tiesības kā patstāvīga publisko tiesību nozare,” izpētīšanai veicamie uzdevumi ir reālās dzīves nosacījumi kontekstā ar pētījumiem juridiskās zinātnēs, kas deva pamatu stabilam tiesību iedalījumam – vispārējās administratīvās tiesībās un speciālās administratīvās tiesībās, kuras ar valsts izpildvaras palīdzību reglamentē un nokārto sabiedrības iekšējās kārtības un labklājības jautājumos.
Lai arī valsts vara ierobežo cilvēka tiesības, bet tomēr tā nav patvaļīga vardarbība, ja to ierobežo nepieciešamība ievērot cilvēka tiesības.…
